Mani dārgie bērni, lai Jēzus pasargā manas meitas un manus dēlus!
Šo īpaši Dievmātei veltīto mēnesi mēs uzsākam mariāniskā gada ietvaros, ko atzīmējam Opus Dei prelatūrā. Sirds un domas nekavējoties vēršas uz Mariju, Dieva Māti un mūsu Māti, lai pateiktos viņai par neskaitāmām žēlastībām, ko mēs caur viņas aizbildniecību pastāvīgi saņemam. Dažas no tām mums ir zināmas, citas mēs neapzināmies; taču neapšaubāmi lielākam Savas Mātes godam Dievs grib mums dāvāt savu žēlastību bagātību caur Vissvētāko Jaunavu, kas vienmēr ir cieši vienota ar savu Dēlu un darbojas Viņa pakļautībā. „Marijas mātišķā vidutājība nekādā ziņā neaizēno unikālo un pilnīgo Kristus vidutājību”, skaidroja Jānis Pāvils II, komentējot kādus no Vatikāna II Koncila tekstiem. Gluži pretēji, viņš piebilda: „būdama tālu no tā, lai būtu par šķērsli unikālajai Kristus vidutājībai, Marija izceļ tās auglīgumu un iedarbīgumu.” [1]
Šajās dienās mēs viņai pateicamies pavisam konkrēti (atvainojiet par šo atkāpi) par 32 mūsu brāļiem, kurus es 8.maijā Sv. Jevgēnija bazilikā ordinēšu par priesteriem. Vērsīsimies pie Marijas lūgšanās par viņiem un par visiem priesteriem.
Kristīgā garīguma vēsturē ir daudz piemēru mūsu Kundzes mātišķajai aizsardzībai, ko viņa sniedz saviem bērniem, kurus pavada ar īpašām žēlastībām. Senākā mariāniskā lūgšana, Sub tuum praesidium, kuru tik bieži atkārtoja svētais Hosemarija, nāk no 3.gadsimta un izsaka šo paļāvības pilno pārliecību: „Tavā patvērumā steidzamies, Svētā Dieva Dzemdētāja, nenicini mūsu lūgšanas mūsu vajadzībās, bet izglāb mūs vienmēr no visām briesmām, Tu, godināmā un svētā Jaunava.” [2]
Mēs visi savā dzīvē esam pieredzējuši Marijas svētīgo klātbūtni, kas virza mūs uz lielāku tuvību ar Kungu. Šī iemesla dēļ un tāpēc, ka viņa to ir pelnījusi – nav nevienas radības, kas būtu cienījamāka par Jaunavu Mariju: lielāks par viņu ir vienīgi Dievs -, mēs nekad nespējam nedz viņai pietiekami pateikties par viņas rūpēm par mums, nedz arī slavēt viņu, kā tas pienāktos. Tā, saskaņā ar kristīgo tradīciju, sacīja arī svētais Hosemarija: „Teoloģija iepriekšējos gadsimtos ir formulējusi sentenci, kas rezumē kristiešu mīlestību uz Dievmāti: de Maria, numquam satis. Mēs nekad nevaram pārspīlēt, kad mēs runājam vai rakstām par viņas cieņu, viņas, kas Svētās Trīsvienības Otrai Personai deva savu miesu un savas asinis.” [3]
Šie iemesli veido pamatu Marijas godināšanai, kas šajās nedēļās visā pasaulē uzplaukst vēl redzamāk. Mūsu gadījumā ir vēl citi īpaši iemesli, kas aicina mūs izturēties pret mūsu Māti ar sevišķu mīlestību. Es atsaucos uz divām gadadienām, kas iekrīt šajā mēnesī: mūsu Tēva pirmā svētceļojuma 1935.gadā uz Sonsoles gadskārtu un viņa novennas Gvadelupes Dievmātes priekšā 1970.gadā gadskārtu. Pateicības pilnās atmiņas par šiem notikumiem, kas pieder jau pie Opus Dei vēstures, vedina mūs uz apceri, ka, kā sacīja Benedikts XVI: „Ar Dieva Dēla Iemiesošanos mūžība ir ienākusi laikā (...). Laikam, tā sakot, „pieskārās” Kristus, Dieva un Marijas Dēls, un no Viņa tas ieguva jaunas un pārsteidzošas nozīmes – tas kļuva par atpestīšanas un žēlastības laiku.” [4] Tāpēc, secina Pāvests, mums „visi dažādie mūsu dzīves notikumi, svarīgie un mazie, parastie un neizprotamie, priecīgie un bēdīgie jānovieto zem atpestīšanas zīmes un jāuzņem sauciens, ko Dievs raida mums, lai vadītu mūs uz mērķi, kas atrodas ārpus laika – uz mūžību.” [5]
Abi mūsu vēstures datumi, par kuriem es vēlos runāt, skaidri parāda, kā Dievs ienāk cilvēku vēsturē, un konkrēti šīs Baznīcas daļas – Opus Dei - vēsturē.
1935.gada 2.maijā – rīt paiet 75 gadi – svētais Hosemarija uzsāka maija svētceļojumu paradumu, kas ir devuši tik daudz garīgu augļu. Kopš tā laika miljoniem cilvēku ir mācījušies apliecināt Dievmātei savu bērna mīlestību īpaši sirsnīgā veidā. Es vēlētos jūs aicināt šajā mēnesī vairāk pacensties, lai daudz draugu kopā ar mums apmeklētu Jaunavu Mariju. Mēs vēlamies pateikties Marijai par viņas rūpēm par Baznīcu un par katru no viņas bērniem.
Pastāvīga vēršanās pie mūsu Karalienes ir skaidrs pierādījums tam, ka dvēsele elpo kristīgu atmosfēru. Mēs varbūt cietīsim neveiksmes mūsu ceļā (neviens uz Zemes nav pilnīgs), bet tas, kurš neatlaidīgi lūdz Mariju (varbūt skaitot lūgšanas, ko iemācījies bērnībā, un nepamet tās novārtā), rāda, ka viņa sirdī valda kristīga gaisotne, un mūsu Māte viņam palīdzēs – tagad, kā mēs to lūdzam skaitot Esi sveicināta Marija..., un arī nāves stundā.
Vēlēsimies „aplipināt” citus ar Dieva bērnu mīlestību uz Jaunavu Mariju. Ja mēs uzaicinām mūsu paziņas, mūsu draugus, mūsu radiniekus pavadīt mūs maija svētceļojumos, tas var palīdzēt viņiem atrast to prieku un mieru, ko mūsu Māte ielej to dvēselēs, kas sevi atzīst par viņas bērniem. Kaut daudzas sievietes un daudzi vīrieši iemantotu ieradumu lūgties Svēto Rožukroni katru dienu! Lai uzsāktu šādas sarunas, vai apņēmīgi pārvaram bailes no cilvēku attieksmes? Vai vēlēties labumu cilvēkiem mūs iedvesmo mīlestība uz Mariju?
Šajā mēnesī ir vēl viena mūsu ģimenei ļoti svarīga gadskārta – četrdesmit gadu, kopš mūsu Tēvs devās uz Meksiku, lai lūgtos Gvadelupes Dievmātes priekšā. Es atceros to pārsteigumu un prieku, kas pārņēma mūs, kas bijām viņam līdzās, kad viņš 1970.gada 1.maijā paziņoja, ka viņš ir izlēmis doties šajā ceļojumā. Nekavējoties viņš uzdeva veikt nepieciešamos pasākumus, un 15.maija rītausmā ieradās meksikāņu zemē. Mīlestība uz Baznīcu, uz Pāvestu un uz dvēselēm vadīja viņu nolikt savas sirds nodomus Dievmātei pie kājām. Viņš to skaidroja sekojoši: „Par ko lūdzas Tēvs? Tātad Tēvs lūdzas pie mūsu Mātes, Svētās Marijas, visuvarenās Aizbildinātājas, kājām par mieru pasaulē, par Baznīcas, Darba un par katras savas meitas un katra sava dēla svētumu.” [6]
Jau lidojuma laikā uz Ameriku bija acīmredzams, cik iekšēji koncentrējies bija mūsu Dibinātājs. Un kolīdz mēs sasniedzām Mehiko pilsētu, kaut arī bija pulksten 3 no rīta, viņš izteica vēlēšanos braukt tūlīt pie Gvadelupes Dievmātes, lai tur lūgtos. Tomēr tas nebija iespējams, jo šajā stundā bazilika bija slēgta. Taču kolīdz viņš saņēma atļauju no saviem ārstiem un saviem dēliem, kas rūpējās par to, lai viņš vispirms pierastu pie augstuma un pie laika starpības, tā viņš tūlīt vairāku savu dēlu pavadīts brauca uz Villu. Tas bija viņa pirmais Mehiko pilsētas apmeklējums. Pēc tam, kad viņš bija pagodinājis Kungu Vissvētākajā Sakramentā, viņš nometās ceļos altāra priekšā un, iegrimis lūgšanā, palika tā apmēram pusotru stundu. Pa šo laiku baznīcu pakāpeniski piepildīja mūsu Tēva meitas un dēli, kooperatori un draugi, kas vēlējās lūgties kopīgi ar mūsu Dibinātāju.
Tā kā Tēva lūgšana bija ieilgusi, dons Pedro Casciaro, toreizējais konsuls, mūsu Dibinātājam darīja zināmu baznīcā notiekošo. Un tā kā Tēvs nekad nevēlējās sarīkot „izrādi”, viņš pārtrauca sarunu Dievmātes attēla priekšā un lūdza, vai ir kāds veids, kā novērst šo nelielo neērtību. Sākot ar nākošo dienu un visas novennas laikā viņš izmantoja nelielu, nedaudz neērtu balkonu, taču tam bija priekšrocība, ka tas atradās vidējā augstumā, pavisam tuvu pie Dievmātes attēla un ārpus ļaužu redzesloka. Tur svētais Hosemarija varēja netraucēti vērsties pie Gvadelupes Dievmātes, runāt balsī ar viņu un uzticēt viņai visas savas sirds vajadzības. Pateicība Dievam, ka mēs varējām pierakstīt, ko viņš sacīja Dievmātei šajos sarunu brīžos, piedalīties kuros viņš uzaicināja mūs, kas bijām kopā ar viņu šajās stundās.
Tā bija ļoti dedzīga dēla lūgšana ar pilnīgu atdošanos Dieva gribai, tajā pašā laikā neatlaidīga un paļāvīga kā mazam bērnam. Pirmajā novennas dienā, 17.maijā, pēc dažu minūšu ilgas pakavēšanās personīgā meditācijā viņš ierosināja kopīgi lūgties trīs Rožukroņa daļas, pakavējoties pēc katra noslēpuma kādu brīdi klusumā. Noslēgumā viņš nolasīja dažus Evaņģēlija fragmentus, kuros Kristus norāda uz aizlūguma lūgšanu nepieciešamību. Atreferēju tikai dažus vārdus no šīs lūgšanas, ko jūs noteikti, vismaz daļēji, citkārt esiet lasījuši un apcerējuši.
„Jēzus pats mums saka: Viss, ko mēs ticībā lūdzam, mums tiks dots. Un mums netrūkst ticības, jo, Tu, Kungs, mums to dod. Šis apsolījums noteikti tiks izpildīts un būs spēkā vienmēr, jo Viņa vārdi, Kunga vārdi, nekad nezudīs.
„Mēs šeit pārstāvam daudzus tūkstošus cilvēku, un mēs esam nākuši, lai lūgtos, lūgtos kā mazi bērni, kas ir pārliecināti, ka tiks uzklausīti. Mēs lūdzamies kā lūdzas mazs bērns, kā maza ģimene, un es gribētu, lai Darbs vienmēr tāds būtu: maza ģimene, kas ir ļoti vienota, kaut arī mēs esam izplatījušies visur. Un mūsu lūgšanas Tev ir prasīgas, mēs izmantojam Tavas Mātes starpniecību, zinot, ka Tu mūs sadzirdēsi.
„Iterum dico vobis — saka mums sv.Matejs— quia, si duo ex vobis consenserint super terram, de omni re quamcumque petierint fiet illis a Patre meo qui in cælis est.” ‘Atkal es jums saku: ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, to viņiem dos mans Tēvs, kas ir debesīs’ (Mt 18, 19). Mēs lūdzamies aizlūguma lūgšanu vienoti ar cilvēkiem, kas ir šeit klāt, ar priesteri, kas celebrē Sv.Misi, dāvājot godbijību Tavai Mātei.Mēs un viņi to izsakām Tev, ticības pilni un ar cerību, ka Tu mūs dzirdi visos zemes ceļos. Tā ir nepārtraukta visu sabiedrības slāņu, visu rasu un visu valodu ļaužu lūgšana. Viņu lūgšana ir mūsu lūgšana, un caur Tavu Māti, Kungs, uz Tevi mēs vēršam pastāvīgu lūgšanu.
„Ar šiem vārdiem es vēlos jūsos rosināt atbildības sajūtu turpināt steigties pie Kunga, arī tad, kad dvēselē ir sausums un kad ir grūtības uzturēt dzīvu šo dialogu ar Viņu. Neraugoties uz mūsu vājumu un uz to, ka mēs nezinām, ko gribam sacīt, pietiek ar to, ka mēs vēlamies runāt ar Viņu, lai sasniegtu to, kas mums ir vajadzīgs, un tas kļūtu par īstenību.” [7]
Manas meitas un mani dēli, pakavēsimies kādu mirkli, lai paraudzītos, vai mēs tagad un vienmēr sekojam mūsu Tēva lūgumam, esot vienoti ar viņu lūgšanā par Baznīcu un par Darbu, kas Debesīs ir kļuvusi nemitīga. Nav svarīgi, ka dažreiz mēs jūtamies sausi, kā izkaltuši, jo šķiet, ka mūsu sirds nevēlas būt kopā ar mums brīžos, ko pavadām meditācijā vai mutiski izteiktās lūgšanās. Tas ir tas, uz ko mums norādīja svētais Hosemarija: „Neraizējieties, es uzstāju, ja jūsos nav kvēles, ja jums ir grūti iesaistīties lūgšanā. Mēs esam kā sardzes kareivji, kas izpilda savu pienākumu, kā kareivji, bet arī kā bērni. Ja mēs nezinām, ko mēs gribam sacīt, bet zinām, ka mums ir jālūdzas, tad lūgsimies kā kareivji; taču kā bērni, ar ticību. Atgādināsim tagad, kaut arī tikai ar lūpām, lai Viņš piepilda savus vārdus; ka mēs lūdzam Viņu, lai Viņš mūs sadzirdētu. Tā ir prasība, taču bērna prasība, ko mēs raidām uz mūsu Tēvu, atsaucoties uz Viņa Dēla apsolījumu. Un, protams, mēs vēršamies pēc palīdzības pie mūsu Mātes, pēc viņas visspēcīgās aizbildniecības: Māte, uzklausi mūs!” [8]
Domāju, ka katrs no mums vēlas tā lūgties vai iemācīties tā lūgties, ar tādu pašu dabiskumu un pilnīgu paļāvību uz mūsu Debesu Māti. Šajā laikā, kā jau bieži esmu jums teicis, mums pastāvīgi jāatjauno lūgšana par Baznīcu, par Pāvestu un viņa līdzstrādniekiem, par bīskapiem, par priesteriem un par visu Dieva tautu. Šā maija mēneša svētceļojumos pastiprināti centīsimies šos nodomus nolikt mūsu Kundzes priekšā. Vai iedomājies par to, ka cilvēki, kas ir tev līdzās, redzot tavu mīlestību uz Jaunavu Mariju, var sajust aicinājumu viņu mīlēt un meklēt aizsardzību viņas patvērumā?
Taču mums jālūdzas uzticības pilniem, ar ticību, kas spēj pārcelt kalnus, kā saka Kungs. Turpināsim ieklausīties mūsu Tēva pirmajā lūgšanā, ko viņš skaļā balsī izteica Gvadelupes Dievmātes priekšā:„Omnia quaecumque orantes petitis, credite quia accipietis, et evenient vobis (Mk 11, 24) Visu, ko jūs, Dievu lūgdami, lūgsiet, ticiet, ka jūs saņemsiet; un tas jums notiks. Tas jums notiks! Šie vārdi dod mums drošības sajūtu. Tos sacīja viņas Dēls, un viņas Dēls nevar melot! No mūsu puses ir vajadzīga ticība. Ticība, kura mums jau ir; tāpēc jau mēs esam nākuši, lai lūgtos! Bet ar šo lūgšanu mēs vienlaicīgi Viņam sakām: adauge nobis fidem! (Lk 17, 5) Vairo mūsu ticību! Mums jāprasa neatlaidīgi atkal un atkal, kā mēs to darījām ar mūsu mātēm, kad bijām mazi. Tieši tāpat! Un šeit tie, kas tagad šeit esam, lūdzamies par visiem un visu vārdā, pat ja mēs paši personīgi šobrīd nedaudz izjūtam sausumu, ja mums ir grūti runāt un izsacīt tev, ko mēs vēlamies.
„Omnis enim qui petit accipit, et qui quaerit invenit, et pulsanti aperietur (Lk 11, 10). ,Jo katrs, kas lūdz, saņem; un kas meklē, atrod; un kas klaudzina, tam atver.’ Un atkal tas ir Jēzus Kristus, kas runā uz mums caur svētā Lūkasa rakstīto. Viņš to mums ir pateicis tik skaidri, lai mēs to neaizmirstu: tam, kas lūdz, tiks dots. Tāpēc mums jāturpina lūgt, un mums ir jālūdz drosmīgi un ar paļāvību, prasīgi. Tāpēc mēs esam atnākuši šeit un tāpēc mums jācenšas padarīt mūsu lūgšanu nepārtrauktu, neatlaidības pilnu. Mūsu Māte, aizbildini tu par mums un vadi mūs, lai mēs lūgtos aizvien vairāk.” [9]
Manas meitas un mani dēli, šeit es apstājos, kaut arī mūsu Tēvs lūgšanu turpināja vēl diezgan ilgi. Bet man jums vēl jāatgādina, ka mēneša otrajā pusē mēs svinam trīs ļoti svarīgus liturģiskos svētkus: Kristus Debeskāpšanu, Svētā Gara nosūtīšanu Vasarsvētkos un Vissvētās Trīsvienības svētkus. Ja mēs vērsīsimies pie Jaunavas Marijas, viņa mudinās mūs sagatavoties šiem svētkiem, lai mēs no tiem gūtu lielāku labumu, kā viņa to darīja jau ar Jēzus pirmajiem mācekļiem. Man ir pilnīgi skaidrs, ka Kungs vēlējās, lai viņa, kas līdz tam savu dzīvi bija vadījusi nemanāmi un klusi, būtu klāt pie Baznīcas nodibināšanas Pēdējo vakariņu zālē, lai Apustuļi varētu pārliecināties, kā tiek mīlēts Jēzus un Trīsvienība.
Mēneša pēdējās dienas var mūs mudināt dziļi izbaudīt Vasarsvētku liturģisko svinīgumu. Paliksim tās tuvumā, kas ir Baznīcas Māte un Svētā Gara templis; tas vienmēr būs labākais veids, lai saņemtu Paraklēta dāvanas un augļus. Un, kā vienmēr, es lūdzu jūs aiznest manus nodomus (kuri ietver arī visus jūs) pie Jaunavas Marijas, visspēcīgās Aizstāves un Aizbildnes, lai mēs kļūtu iekšēji tuvāki ar Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Dievu Svēto Garu.
Ar visu manu mīlestību jūs svētot,
Jūsu Tēvs,
+ Havjērs
Romā, 2010. gada 1. maijā.
[1] Jānis Pāvils II, Mariāniskā katehēze vispārējās audiences laikā, 01.10.1997.
[2] Stundu Liturģija, Mariāniskā antifona kompletorija beigās.
[3] Sv. Hosemarija, ”Sv. Pilaras Jaunava”, Libro de Aragon, Saragosa, 1976.
[4] Benedikts XVI, Homīlija gada noslēgumā, 31.12.2009.
[5] Turpat
[6] Sv. Hosemarija, oktobris 1970.
[7] Sv. Hosemarija, Piezīmes no lūgšanas Gvadelupes svētnīcā, 17.05.1970.
[8] Turpat
[9] Turpat