Monsinjors Fernando Okariss ir dzimis Parīzē 1944.gada 27.oktobrī spāņu ģimenē, kura pārcēlās uz Franciju, glābjoties no Spānijas pilsoņu kara (1936 – 1939) briesmām. Viņš ģimenē ir jaunākais no 8 bērniem.
1966. gadā Fernando Okariss absolvēja Barselonas universitāti, iegūstot grādu fizikā. 1969. gadā viņš ir saņēmis licenciātu teoloģijā no Pontifikālās Laterāna universitātes. Pēc doktorantūras teoloģijā Navarras universitātē 1971. gadā viņš tika ordinēts par priesteri. Savas priesterības pirmajos gados viņš īpaši daudz rūpējās par jauno cilvēku un studentu garīgo dzīvi.
Kopš 1986. gada viņš darbojas kā Ticības doktrīnas kongregācijas konsultants, kā arī citos Romas Kūrijas departamentos: Garīdzinieku kongregācijā (kopš 2003.g.) un Jaunās evaņģelizācijas veicināšanas Pontifikālajā padomē (kopš 2011.g.). Kopš 1989. gada viņš ir Pontifikālās Teoloģijas akadēmijas biedrs. 1980-s gados tēvs Fernando bija to profesoru starpā, kuri ir uzsākuši Svētā Krusta Pontifikālās universitātes darbību Romā, kur viņš strādāja kā štata profesors, bet tagad ir emeritēts profesors fundamentālteoloģijā.
Starp viņa teoloģiskajām publikācijām un grāmatām kristoloģijas jomā īpaši var atzīmēt tādas kā „Jēzus Kristus mistērija: tekstu grāmata kristoloģijā un soterioloģijā”( The Mystery of Jesus Christ: a Christology and Soteriology Textbook) un „Dieva bērni Kristū. Ievads pārdabiskā iesaistes teoloģijā.” (Hijos de Dios en Cristo. Introducción a una teología de la participación sobrenatural.) Viņa publikācijas lielā mērā ir saistītas ar teoloģiskām un filozofiskām tēmām, kā piemēram: „Mīlestība darbos: Dievs un cilvēki” (Amar con obras: a Dios y a los hombres) un „Daba, žēlastība un godība” (Naturaleza, gracia y gloria), ar kardināla Ratcingera priekšvārdu. Rafaels Serano 2013. gadā intervēja tēvu Fernando, plašā intervija tika publicēta ar nosaukumu „Par Dievu, Baznīcu un pasauli.” Monsinjors Fernando Okariss ir divu filozofijas darbu autors: „Marksisms: revolūcijas teorija un prakse” un „Voltērs: traktāts par iecietību”. Tāpat viņš ir arī vairāku monogrāfiju un daudzu teoloģisko un filozofisko rakstu līdzautors.
No 1994. gada viņš ir bijis Prelatūras Opus Dei ģenerālvikārs, bet 2014. gadā viņš tika iecelts par tās aizstājējvikāru. Pēdējo 22 gadu laikā viņš iepriekšējo prelātu, mons. Havjēru Ečevariju, ir pavadījis viņa pastorālajās vizītēs vairāk kā 70 pasaules zemēs. Būdams teoloģijas students, 1960-s gados viņš dzīvoja Romā ciešā saskarsmē ar svēto Hosemariju, Opus Dei dibinātāju. Kopš jaunības viņš ir kaislīgs tenisa entuziasts un joprojām turpina to spēlēt.
Tuvākajās dienās jaunais prelāts kongresam darīs zināmus jauno vikāru un padomnieku vārdus, kuri palīdzēs viņam darbā nākamajos 8 gados.