Mani dārgie bērni!

Lai Jēzus pasargā manas meitas un manus dēlus!

Turpināsim lūgties kopā, kā mēs to darījām 26. jūnija Misē, kas tika raidīta tiešsaistē, par cilvēkiem, kurus esam zaudējuši pandēmijas dēļ, kura daudzās valstīs joprojām pieņemas spēkā. Atbalstīsim ar savām lūgšanām un, ja iespējams, arī savu rīcību tos, kuri cieš no tās sekām personiskajā, ģimenes, veselības vai finanšu līmenī. Tas viss turpina likt mums apzināties ievainojamību, kas ir daļa no cilvēka dabas, un nedrošību, kas rodas, uzticoties vienīgi mūsu pašu spēkiem. Šī situācija ir likusi mums ar lielāku paļāvību pievērst skatienu Dievam un apkārtējiem cilvēkiem, zinot, ka kopā būšana var sniegt patiesu mierinājumu.

Šajā īsajā vēstījumā es vēlējos arī, lai mēs apsvērtu vēl vienu ievainojamības veidu, kas tā vai citādi skar mūs visus. Es domāju mūsu personisko vājumu, ko mēs dažreiz piedzīvojam pretstatā tai brīnišķīgajai ierosmei, ko mums dod kristīgā ticība un virza Opus Dei gars. Šī nesakritība starp šo ideālu un mūsu dzīves realitāti nedrīkst mūs ievest mazdūšībā vai izraisīt vilšanos.

Mums varētu palīdzēt doma par to, ka Kristus savus mācekļus neaicināja tādēļ, ka viņi būtu bijuši labāki par pārējiem. Kad Viņš tos sauca, Viņš zināja visas viņu vājās vietas, viņu siržu dziļumus un viņu pagātni, tāpat kā Viņš to visu zina arī par mums. Un tieši šī iemesla dēļ Viņš zināja, ka var paļauties uz visu to labo, ko katrs no viņiem spēja darīt. Jēzus zināja, ka viņiem viņu ceļā netrūks Svētā Gara spēka, ja viņi būs gatavi sākt katru dienu no jauna. Manas meitas un dēli, pat ja mēs dažreiz jūtamies nevērtīgi, mēs patiesi varam teikt: “ Dominus illuminatio mea et salus mea, quem timebo? — Kungs ir mana gaisma un mana pestīšana, no kā man bīties?” (Ps 27 (26), 1).

Ar manu vissirsnīgāko svētību,

Jūsu Tēvs

Pamplonā, 2020. gada 20. jūlijā