Šajos skumju brīžos, kopā ar visu Baznīcu, mēs lūgšanā vēršamies pie Kunga par mūsu mīļotā pāvesta Franciska dvēseli. Dievs būs atalgojis viņa dāsno kalpošanu Dieva tautai un visai pasaulei.

Pāvestam bija dziļa ticība Dieva žēlsirdībai, un viens no galvenajiem viņa pontifikāta virzieniem tieši bija tās pasludināšana mūsdienu vīriešiem un sievietēm. Ar savu piemēru viņš mūs aicināja pieņemt un piedzīvot Dieva žēlsirdību, kurš nekad nepiekūst mums piedot; un, no otras puses, būt žēlsirdīgiem pret citiem, kā viņš pats nenogurstoši bija žēlsirdīgs ar tik daudziem maiguma žestiem, kas ir viņa liecības mācības centrālā daļa.

Svētais Hosemarija mēdza teikt: “Uzņemiet pāvesta vārdus ar reliģisku, pazemīgu, iekšēju un iedarbīgu pieņemšanu. Un nododiet tos tālāk!” (Kalve, 133). Lai pāvesta Franciska piemērs mūs iedvesmo atsaukties uz šo liecību, turpinot iet kā žēlsirdības apustuļiem pasaulē, kas ir vienaldzības un vardarbības ievainota.

Vērsīsimies pie Vissvētākās Jaunavas, Mater Spei – kā Francisks viņu mēdza saukt – , kurai “viss viņas dzīvē bija veidots pēc iemiesotās žēlsirdības klātbūtnes” (Misericordiae Vultus), lai arī mēs kādu dienu varētu skatīt Dievu aci pret aci.