Mīļie, lai Jēzus sargā manas meitas un manus dēlus!
Bieži, ja pat ne parasti, mūsu dvēselēs rodas nepieciešamība daudz lūgties. Ir tik daudz, pēc kā vērsties pie Kunga žēlastības: no jautājumiem, kas saistīti ar paša personīgo dzīvi līdz lielajām problēmām, kas satricina pasauli. Tajā pašā laikā mēs arī apzināmies, cik svarīgi ir pateikties Dievam, jo pozitīvo aspektu netrūkst. Tā vai citādi, viss ir iemesls lūgšanai; vēl vairāk - viss var būt lūgšana.
Šādā nozīmē var nākt prātā realitāte, ka darbs tiek pārvērsts par lūgšanu, ar pārliecību, ka “tāpēc, ka pats Kristus uzņēmās darba pienākumus, darbs mums atklājas kā atpestīta un pestījoša realitāte. Darbs nav tikai cilvēka dzīves realitāte, bet arī svētuma līdzeklis un ceļš, realitāte, kas svētdara un ko var svētdarīt.” (Kad garām iet Kristus, nr.47)
Svētdarīt darbu nozīmē darīt svētu cilvēka darbu, kam ir tūlītējas sekas - tās drīzāk ir vienas un tās pašas realitātes aspekti - sadarbojoties gan paša strādājošā cilvēka svētdarīšanai, gan citu cilvēku svētdarīšanai caur Svēto sadraudzību, gan, vēl jo vairāk, cilvēku sabiedrības struktūru svētdarīšanai.
Tas var šķist sarežģīti, bet patiesībā ir ļoti vienkārši; vienkāršība nenozīmē vieglumu: “Ieliec savā parastajā ikdienas darbā pārdabisku motīvu, un tu svētdarīsi savu darbu.” (Ceļš, nr. 359) Protams, šis motīvs, kas svētdara darbu, nav vienkārši dievbijīgs aspekts, kas nav atkarīgs no paša darba. Tas drīzāk ir jautājums par to, kāpēc un ar kādu mērķi tiek veikts darbs, ja tas tiek nopietni pieņemts kā galamērķis, kas izšķiroši ietekmē gan darba izpildi, gan tā materiālo un formālo rezultātu. Tāpēc “būtiska šī darba - parastā darba - svētdarīšanas sastāvdaļa, ko Dievs mums ir uzticējis, ir paša darba laba izpilde, arī cilvēka pilnība, visu profesionālo un sociālo pienākumu laba izpilde.” (24. vēstule, nr. 18)
Pārdabiskais motīvs kā darba svētdarīšanas sakne ir mīlestība: “Tātad nevajadzētu aizmirst, ka darba cieņa pamatojas mīlestībā. Cilvēka lielā privilēģija ir spēja mīlēt un šādā veidā pārsniegt gaistošo un pārejošo. Cilvēks var mīlēt citas radības, paust nozīmes pilnu tu un es, un viņš var mīlēt Dievu, kas mums atver Debesu durvis, dara mūs par savas ģimenes locekļiem un ļauj vaigu vaigā sarunāties ar Viņu. Tādēļ cilvēks nevar aprobežoties tikai ar darīšanu, ar priekšmetu ražošanu. Darbs dzimst no mīlestības, pauž mīlestību un ir pakārtots mīlestībai.” (Kad garām iet Kristus, nr. 48)
Ir mierinoši apzināties, ka darbs ir svēts un svētdarošs, ja to vada un motivē mīlestība pret Dievu un līdzcilvēkiem. Tā ir tā pārdabiskā motīva būtība, kas ir pietiekama, lai darbs tiktu svētdarīts; un vēl labāk ir saprast, ka šis motīvs pats par sevis tiecas meklēt cilvēka darba pilnību.
Tas ir ne tikai darbs caur Dievu un Dievam, bet tajā pašā laikā un obligāti tas ir arī Dieva darbs; Viņš ir tas, kurš mīl pirmais un caur Svēto Garu padara iespējamu mūsu mīlestību.
Turpināsim lūgties par Bīskapu sinodes 16. kārtējās Ģenerālās asamblejas otro sesiju, kas sākās 2. oktobrī un noslēgsies 27. oktobrī. Tieši 27. oktobrī ir mana dzimšanas diena; es ļoti ceru uz jūsu lūgšanām.
Protams, paturiet prātā darbu, kas saistīts ar Prelatūras statūtu pielāgošanu. Paredzēts, ka nākamā ekspertu sanāksme notiks novembra sākumā.
Ar visu savu mīlestību jūs svētī
Jūsu Tēvs
Romā, 2024. gada 10. oktobrī.