JĒZUS iet cauri mūsu dzīvei un aicina mūs. Viņš to darīja vakar, Viņš to dara šodien, un Viņš to darīs arī turpmāk. Tāpat kā Matejam, Kungs nāk mums pretī mūsu darba vidū: "Seko Man!" (Mk 2, 14). Mēs pārdomājam, cik ātra bija tā cilvēka reakcija, kuram bija jākļūst par apustuli un evaņģēlistu. Viņš nevilcinājās pamest savu drošību: "Pazīt Kristu un sekot Viņam bija viss viens. "1 Iespējams, pati Jēzus klātbūtne deva viņam pietiekami lielu pārliecību, lai riskētu, viņam pat nebija vajadzīgs laiks, lai pārdomātu, ko viņš atstās aiz sevis. Būdams atjautīgs, varbūt viņš jau no tālienes nojauta labu smaržu un zina, ka šoreiz viņa laime būs atlīdzība.
Iespējams, reizēm mēs šaubāmies, vai spēsim sekot Jēzum līdz galam, vai spēsim būt uzticīgi, vai neieslīdēsim rutīnā un neapjuksim. Kādi ir iemesli, kas bieži vien aizkavē mūsu apstiprinošo atbildi uz to, ko Jēzus no mums prasa? Acīmredzot, lai orientētu mūsu dzīvi, ir nepieciešama izšķirtspēja. Parasti aicinājums neparādās acīmredzamā veidā, tāpēc mums nevajadzētu uztraukties, ja iezogas šaubas. "Jūs bijāt nedaudz nobijušies, kad ieraudzījāt tik daudz gaismas? -saka svētais Hosemarija. Tik daudz, ka tev šķita grūti skatīties un pat redzēt. Aizveriet acis savai acīmredzamajai bēdai; atveriet savas dvēseles skatienu ticībai, cerībai, mīlestībai un ejiet uz priekšu, ļaujoties Tam, caur kuru jūsu dvēsele tiek vadīta "2.
Matejs nezina, kas notiks ar viņa dzīvi, viņa biznesu, viņa īpašumu; viņš nezina, kur viņš rīt dzīvos, kā reaģēs viņa kolēģi un vai viņš vienmēr spēs būt tuvu Skolotājam. Viņam viss ir jauns, bet viņš ir pietiekami atvērts un pazemīgs, lai neapstātos pie tā, ko viņš jau zina, pie savām robežām vai pie tā, ko domās citi. Viņš ļauj, lai viņu pārliecina Kunga piedāvājuma bezatlīdzība. "Viņš, mūsu Kungs, nes visu krusta nastu, atstājot man tikai mazāko un nenozīmīgāko daļu. Viņš ir ne tikai manas cīņas skatītājs, bet Viņš tajā piedalās, Viņš uzvar un noved visu cīņu līdz veiksmīgam noslēgumam "3.
-------------------------------------------
" VĒL atkal mēs saskaramies ar Evaņģēlija paradoksu: mēs esam brīvi, kalpojot, nevis darot to, ko gribam. Mēs esam brīvi kalpojot, un tieši no tā nāk brīvība. Mēs atrodam sevi pilnībā tādā mērā, kādā sevi atdodam; mēs iemantojam dzīvību, ja to zaudējam (sal. Mk 8, 35). Tas ir tīrs Evaņģēlijs "4. Jebkurš lūgums, ko Dievs mums adresē, patiesībā ir dāvana. Brīvības un nodošanās, Dieva gribas un laimes pretstatīšana ir lielie meli, ko mums čukst velns. Velna interesēs ir, lai mēs nesaskatītu dāvanas, ko Dievs mums vēlas dot, un sevis dāvināšanas skaistumu.
Var gadīties, ka mēs jūtam, ka saistības ierobežo mūsu brīvību. Dažkārt mēs neticam, ka spēsim turēt doto vārdu, ja kādā brīdī mainīsies apstākļi vai mainīsies mūsu simpātijas, kas mūs tagad padara laimīgus konkrētā situācijā. Taču mēs spēsim atbildēt ar mīlestību, apņemties bez bailēm, tikai tad, ja pirms tam būsim ļāvuši sevi iekarot savai brīvībai. Mēs atbildēsim ar savas dzīves dāvanu tikai tad, ja vispirms būsim atklājuši, ka esam saņēmuši daudz vairāk, nekā no mums tiek prasīts. Tas, kurš maldīgi domā, ka viņš dāvā dāvanu, kas ir līdzīga saņemtajai, drīz vien atradīs iemeslus, lai pateiktu "nē", ka viņš kļūdījās, ka varbūt tas nav tā vērts. Savukārt tas, kurš apzinās saņemtā dāvanas milzīgumu, neizkļūst no izbrīna un cenšas piepildīt sevi ar sirsnīgu pateicību.
"Patiesi, ir pareizi un nepieciešams Tev vienmēr un visur pateikties," mēs daudzkārt atkārtojam Svētajā Misē.Tā sākas daudzas prefesijas, un šādi mēs vēlamies palikt: nepārtrauktā pateicībā.Pat pirms mēs sakām Dievam "jā" tik daudzās lietās, par kurām vēl nezinām, tas var palīdzēt mums jau iepriekš pateikties.Būs dienas, kad ceļš būs nedaudz kalnup, kad būs mūsu kārta kāpt Kalvārijas virzienā.Tad mēs varam domāt, ka Lielajā ceturtdienā Jēzus uz priekšu atnesa savas miesas dāvināšanu un darīja to pateicības svētkos.Katru reizi, kad mēs piedalāmies Euharistijā, mēs apzināmies šo attieksmi: "Pateicībā Viņš svētīja, lauza un deva to saviem mācekļiem, sacīdams...".
-------------------------------------------
Pateicības laiks ir labākais veids, kā sagaidīt dāvanu. Tā ir atzīt to par tādu, tā ir novērtēt mīlestības bezatlīdzību tam, kurš mums to dāvina. Pateicība par kaut ko, kas mums izmaksā dārgi, ir liela priekšrocība, jo palīdz mums norobežoties no aprēķina, no atteikšanās, ko tas nozīmē. Matejs pateicās Jēzum par Viņa aicinājumu ar mielastu. Viņš neiebilda uzaicināt savus draugus, tādus pašus grēciniekus kā viņš pats: tā bija viņa dāvana Jēzum. "Kādu dienu Dievs pateicīgi iesauksies: "Tagad ir mana kārta". Un ko tad mēs redzēsim? -Kāda būs tā dzīve, kas nekad nebeigsies? Dievs būs mūsu dvēseles dvēsele? neaptverams noslēpums! Cilvēka acs nav redzējusi nekrietno gaismu, viņa auss nav dzirdējusi nesalīdzināmās harmonijas, un viņa sirds nevar sapņot par to, ko Dievs ir sagatavojis tiem, kurus Viņš mīl "5.
Nav labāka laika par Misi, lai pateiktos Dievam par savu aicinājumu, pat ja mēs vēl tikai mēģinām atpazīt, ko Dieva mīlestība vēlas mums dot. Ik dienas likt tur savu aicinājumu kopā ar Jēzus pašaizliedzību, lai Dievs Tēvs tos kopā pieņemtu, veidojot vienu upuri, var būt vislielākais prieka avots. Un cik brīnišķīgi, ka mūsu Māte, Jaunava Marija, ir tā, kas jau no pirmā brīža mācīja mums pateikties: "Mana dvēsele pasludina Tā Kunga varenību, un mans gars priecājas par Dievu, manu Pestītāju" (Lk 1, 46-47).
1 Svētā Hosemārija, Kalējs, Nr. 6.
2 Turpat, Nr. 1015.
3 Svētā Pāvila Le-Bao-Tinh, vēstule, 1843, citēts "Stundu liturģijā", 24. nr.
4 Francisks, Audiencē, 20.X.2021.
5 Svētā Terēze no Lizjē, 94. vēstule Celīnai, 14-VII-1889.