PIRMĀ lasījumā stāstīts par Jonas uzdevumu no Kunga: "Celies un ej uz Ninivi, lielo pilsētu, un sludini tai vēsti, ko es tev saku. Tad pravietis aizgāja un sāka sludināt: "Četrdesmit dienās Ninive tiks iznīcināta! Ninivieši pieņēma Jūnas vārdus un "pasludināja gavēni un uzvilka maisus". Kad Dievs redzēja "viņu atgriešanos no viņu ļaunās dzīves, Viņš bija aizkustināts žēlastībā un nožēlā": katastrofa, ar kuru Viņš bija draudējis Ninīvei, galu galā nenotika (sal. Jon 3,1-5.10).
Katra atgriešanās prasa brīvu reakciju: galvenais, kas ir ieinteresēts mainīties, ir viņš pats. Taču tā nav tikai noteiktas ārējas uzvedības maiņa, tā ir kaut kas daudz dziļāks: tā nozīmē ļaut Dievam būt savas dzīves centrā, nevis pasaules modeļiem. "Tā ir izšķiroša redzējuma un attieksmes maiņa. Patiesībā grēks - pirmām kārtām pasaulīguma grēks, kas ir kā gaiss, tas ir visur - ienesa pasaulē mentalitāti, kas tiecas uz pašpaaugstināšanos pret citiem un pat pret Dievu"[1]. Ninives iedzīvotāji atstāja savus vecos nodrošinājumus, to nekrietnību, kas bija nonākusi Kunga priekšā (sal. Jon 1, 2), un pieņēma upurēšanu un grēku nožēlu, lai iemantotu dievišķo labvēlību, kas nebija nekas cits kā savas laimes iegūšana.
Kunga vēstījums niniviešiem aicināja viņus distancēties no pasaulīgās realitātes un atzīt, ka tikai tas, kas nāk no Viņa, var padarīt viņus laimīgus. Pieņemt šo aicinājumu vispirms nozīmē uzticēties Viņa vārdam, ļaut Dievam sevi dziedināt un atvērties Viņa sabiedrībai. Šādā veidā Viņš darbojas mūsu labajās vēlmēs un stiprina mūsu centienus sekot Viņam. Svētā Hosemārija teica: "Dieva bērnam katra diena ir jābūt iespējai atjaunot sevi ar pārliecību, ka, žēlastības atbalstīts, viņš nonāks līdz ceļa galam, kas ir Mīlestība". Tāpēc, ja jūs sākat un atkal sākat, jūs darāt labi. Ja jums ir uzvaras morāle, ja jūs cīnāties, ar Dieva palīdzību jūs uzvarēsiet. Nav tādu grūtību, kuras jūs nevarētu pārvarēt!"[2].
-----------------------------------------------
Evaņģēlijs mums stāsta arī par Jēzus aicinājumu uz jaunu dzīvi. Tiklīdz Kungs uzzināja, ka Jānis ir arestēts, Viņš devās uz Galileju sludināt: "Laiks ir piepildījies, un Dieva valstība ir tuvu; atgriezieties un ticiet Evaņģēlijam". Un tad svētais Marks stāsta par pirmo mācekļu aicinājumu: "Un, ejot garām Galilejas jūrai, Viņš redzēja Sīmani un Andreju, Sīmaņa brāli, metam tīklus jūrā, jo viņi bija zvejnieki. Un Jēzus tiem sacīja: "Sekojiet Man, un Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem!"" (Mk 1, 14-18).
Kristus ir "lielā gaisma" (Jes 9,1), kas apgaismoja Galilejas iedzīvotājus un apustuļus. Viņš ir mācekļu atgriešanās un aicinājuma pamats. Ja šie vīri tagad ir mainījuši savu dzīvi, tad tas ir tieši tāpēc, ka Jēzus viņus ir aicinājis. Reizēm var šķist neiespējami "pamest grēka ceļu, jo apņemšanās atgriezties ir vērsta tikai uz sevi un saviem spēkiem, nevis uz Kristu un Viņa Garu (...) Mūsu uzticību Kungam nevar reducēt uz personīgām pūlēm, bet tai ir jāizpaužas uzticīgā sirds un prāta atvērtībā, lai pieņemtu Jēzus Labo vēsti"[3].
Pirmie mācekļi spēja atpazīt Jēzū to lielo gaismu, kas izgaismoja viņu dzīvi. Šī tikšanās izmainīja viņu nākotnes virzienu. Tāpēc viņi "tūlīt atstāja savus tīklus un sekoja Viņam" (Mt 4, 22). Tas, kas bija būtiska viņu ikdienas dzīves sastāvdaļa - zveja -, tad tika integrēts un pakārtots tiem plāniem, ko viņiem deva Skolotājs. Protams, Kungs neprasa, lai visi cilvēki šādā veidā atstātu savus tīklus. Tomēr ikviens aicinājums "ir parādība, kas piešķir darbam misijas jēgu, kas cildina un piešķir vērtību mūsu eksistencei. Jēzus ar varas aktu ienāk dvēselē, tavā, manā: tas ir aicinājums" [4].
------------------------------------
Atvērt sirdi un atsaukties Dieva aicinājumam uz atgriešanos ir pirmais solis ceļā uz svētumu. Apustuļi nolēma sekot Jēzum, taču viņu dzīvē vēl bija daudz kas jāmaina. Šajā ziņā svētais Hosemarija rakstīja: "Atgriešanās ir viena mirkļa jautājums, bet svētdarīšana ir uzdevums, kas ilgst visu mūžu. Dievišķā mīlestības sēkla, ko Dievs ir ielicis mūsu dvēselēs, tiecas augt, izpausties darbos, nest augļus, kas ik brīdi atsaucas uz to, kas ir tīkams mūsu Kungam. Tādēļ ir nepieciešams būt gataviem sākt no jauna, no jauna atklāt - jaunās mūsu dzīves situācijās - pirmās atgriešanās gaismu, impulsu" [5].
Jēzus neprasa, lai mēs dzīvotu nevainojamu dzīvi. Viņš vēlas, lai mēs neatdalītos no Viņa: tā ir mūsu efektivitātes sakne, nevis tik daudz vājību neesamība. Tāpēc izšķirošais ir nevis nekad nekrist, bet gan ik mirkli gribēt sākt no jauna un vienmēr meklēt vienotību ar Kungu. Atzīstot savu trauslumu, mēs labāk pazīstam sevi un arī Dieva darbības veidu, kurš vienmēr nāk mums atkal pretī un dara to ar īpašu maigumu, kad mēs atklājam un pieņemam savas nepilnības. Atmiņas par mūsu pirmo aicinājumu, kad mēs ļāvām Jēzum būt mūsu dzīves centrā, var mums palīdzēt, kad mūsu kļūdas varbūt ir vēl acīmredzamākas un piepilda mūs apjukuma.
"Atceries savu Galileju un ej uz savu Galileju. Tā ir "vieta", kur tu personīgi satiki Jēzu, kur Viņš tev vairs nav tikai vēsturiska figūra kā citiem un kļuva par svarīgāko cilvēku tavā dzīvē. Viņš nav tāls Dievs, bet Dievs, kas ir tuvu tev, kas tevi pazīst labāk nekā jebkurš cits un mīl vairāk nekā jebkurš cits"[6]. Iespējams, ka Pēteris, raudādams par to, ka trīs reizes bija noliedzis Jēzu, atcerējās dažus kopīgus brīžus: aicinājuma dienu, intīmās sarunas, prieku, ko viņam sagādāja brīnumu liecinieki... Un varbūt tieši tas viņu iedrošināja nekrīt izmisumā un atgādināja viņam to, ko arī mēs esam piedzīvojuši: ka mums bieži ir jāpieņem dievišķā žēlastība. Arī grūtību brīžos Jaunava Marija palīdzēs mums meklēt viņas Dēla skatienu un atcerēties, ka Dievs mūs vienmēr aicina.
[1] Francisks, Anžēla lūgšana, 2011. gada 24. janvāris.
[2] Svētā Hosemarija, Kalējs, Nr. 751.
[3] Francisks, Anželo joni, 2020. gada 26. janvāris.
[4] Svētā Hosemarija, 3. vēstule, Nr. 9.