Šodienas svētku evaņģēlijs stāsta par to, kā gani steidzas pretī Bērnam un atpazīst Viņā to, ko eņģeļi viņiem bija teikuši. Teksts ir pilns apbrīnas, izbrīna un pārsteiguma izteicienu: brīnīties, slavēt, slavēt, apbrīnot..... Ziemassvētki izraisa mūsos tādas pašas sajūtas. Mēs vēlamies izmantot visu, kas notiek portālā, lai baudītu Dieva mīlestību, kas vēlas ieplūst mūsu sirdīs. Šodien mēs to darām roku rokā ar Dieva Māti, kas ir arī mūsu Māte.

"Jaunava, tā Karaļa Māte, kas valda debesīs un virs zemes mūžīgi mūžīgi mūžos"[1]. Pasaules pestīšana ir sākusies. Visuma Ķēniņš ir izvēlējies Mariju, lai padarītu viņu par savu Māti. Šis noslēpums nav viegli ietilpināms ne mūsu galvās, ne mūsu nabadzīgajās shēmās: Dievs gribēja paļauties uz sievietes, pusaudzes "jā". Dievmāte nejautāja sev, kāpēc viņa ir izvēlēta; viņai pietika ar to, ka viņa zināja, ka aiz tā stāv Dievs, ka tāda ir Viņa griba. Un svētais Hosemarija pārvērta šo faktu savā lūgšanā: "Dievmāte, mūsu Māte: mūsu Kungs vēlējās, lai tu ar savām rokām rūpētos par Dievu: māci mani - māci mūs visus - kā izturēties pret Tavu Dēlu![2].

Šo apbrīnas pilno attieksmi Marija izplata ap sevi, vakardienas un šodienas Kristus dzimšanas ainās. Viss, ko viņa redz, liek viņai pateikties. Viņa nekad neapstājas, raugoties uz viņu, uz problēmām, uz grūtībām. Viņa priecājas par ganu apciemojumu, par sava vīra mīlestību, par zvaigžņoto nakti, kas apcerējusi šo noslēpumu. Un visapkārt viņai visi dzīvo šajā prieka atmosfērā. Marija ir vislabākais piemērs tam, ko Dievs dara vīriešos un sievietēs, kuri ļauj sevi mīlēt.

----------------------------------------------------

"Ak, DIEVS, kas caur svētās Marijas jaunavīgo mātišķību esi dāvājis cilvēcei mūžīgās pestīšanas labumus, dod mums piedzīvot tās aizbildniecību, caur kuru mēs esam pelnījuši saņemt dzīvības autoru." Tas ir šīsdienas Mises kolekts. Un mēs varam sev jautāt: ko man nozīmē tas, ka Marija ir Dieva Māte? Kā es to personīgi piedzīvoju? Pāvests Francisks sacīja, ka "Pestītāja Māte ir mūs priekšā un nemitīgi apliecina mūs ticībā, aicinājumā un misijā. Ar savu pazemības un pieejamības Dieva gribai piemēru viņa palīdz mums pārvērst mūsu ticību priecīgā un neierobežotā Evaņģēlija pasludināšanā. Šādā veidā mūsu misija būs auglīga, jo tā ir veidota pēc Marijas mātes parauga" [4]. Mūsu attiecības ar Dievu ir veidotas pēc Marijas lūgšanu dzīves parauga. Un Viņa ir ļoti gatava mums palīdzēt, jo "Vissvētā Trīsvienība, izraudzījusies Mariju par Kristus Māti, tādu pašu Cilvēku kā mēs, ir pakļāvusi katru no mums zem sava mātes mantijas apmetņa. Viņa ir Dieva Māte un mūsu Māte" [5].

Mēs, izbrīna pilni, varam sev jautāt, kā ir iespējams, ka mums tiek piedāvāts tāds svētums kā Dieva Mātes svētums: "Kā mēs varam mīlēt Dievu ar visu savu prātu, ja mēs ar savām intelektuālajām spējām Viņu diez vai varam atrast? Kā mēs varam mīlēt Dievu ar visu savu sirdi un dvēseli, ja šī sirds Viņu var ieraudzīt tikai no tālienes un jūt pasaulē tik daudz pretrunīgu lietu, kas aizsedz Viņa vaigu? Viņš vairs nav tālu. Viņš nav nezināms. Viņš nav nepieejams mūsu sirdij. Viņš mums ir kļuvis par bērnu un tādējādi ir kliedējis visas neskaidrības. Dievs ir kļuvis par dāvanu mums. Viņš ir dāvājis sevi. Ziemassvētki ir kļuvuši par dāvanu svētkiem, atdarinot Dievu, kurš ir dāvinājis sevi." Ja mēs pieņemsim šo dāvanu, ja ļausim, lai Kungs mums dāvā savu dzīvi, tad arī mēs kļūsim par dāvanu citiem. Tad mēs kļūsim par dāvanu Dievam un apkārtējiem.

-----------------------------------------------

Eņģeļi skaļi dzied par šo brīnumu. Viņi paši ir pārsteigti, ka sieviete ir dzemdējusi Dieva Dēlu. Viņi nespēj pārvarēt savu pārsteigumu un dzied pirmo dziesmu vēsturē: "Gods Dievam augstībā un miers virs zemes tiem, kam Viņš ir tīkams!" (Lk 2, 14). Viņi dzied šo prieka un sajūsmas dziesmu, sajūsmā raudzīdamies uz Mariju, Bērnu un Dievu Tēvu. Mūsu dvēseles ir mierīgas pie portāla, un mēs tur atklājam, kas Dievam patīk, kas Viņu sajūsmina, kas Viņu satrauc. Mēs esam atnākuši skrējienā, bet mēs aizturam elpu. Eņģeļu maigā dziedāšana ir kā šūpuļdziesma, kas iemidzina Jēzu un sagaida mūs.

Mūsu pieredze daudzkārt ir parādījusi, ka mēs nespējam vienmēr un visās lietās pildīt Dieva gribu. Tomēr ar Dievmātes palīdzību mēs varam saglabāt Viņa Vārdu un pārdomāt to savā sirdī. Tas ir mūsu spēkos. Šādā veidā mēs varam būt droši, ka viss, ko Kungs mums ir teicis, piepildīsies, Viņa Vārds var iemiesoties mūsu dzīvē, Viņa asinis plūdīs mūsu dzīslās. Tā mums apliecināja svētais Bernards: "Visa Svētā Trīsvienība un pati Dēla persona saņem no tās cilvēka miesas substanci, tā ka nav neviena, kas paslēpjas no tās siltuma"[7].

Mēs vēlamies sasildīties šajā aukstajā naktī portāla iekšpusē. Mēs vēlamies, lai tumsa un mitrums neiekļūtu mūsu dvēselē. Mēs vēlamies uzņemt Jēzu ar tādu pašu šķīstību, pazemību un nodošanos, kā to darīja mūsu Māte, ar tādu pašu žēlastību un prieku uzņemt Viņa Vārdu un, tāpat kā Viņa, izplatīt to visā pasaulē.

[1] Dievmātes Marijas, Dieva Mātes, svinīgā diena, ieejas antifona.
[2] Svētā Hosemarija, Kalve, Nr. 84.
[3] Kollekta lūgšana.
[4] Francisks, Homīlija, 2014. gada 1. janvāris.
[5] Svētā Hosemarija, Dieva draugi, Nr. 275.
[6] Benedikts XVI, Homīlija, 2006. gada 24. decembris.
[7] Svētais Bernards, Homīlija Debesīs uzņemšanas oktāvā, 2. lpp.