"Nākamajā dienā Jānis redzēja Jēzu, kas nāca viņam pretī" (Jņ.1:29). Mūsu Kungs dodas pretī Kristītājam kā viens no tūkstošiem cilvēku, kas nāk no visas pasaules. "Jēzus Kristus, kas ir grēcinieku Tiesnesis, nāk kristīties vergu vidū"[1]. Visam šim pūlim galdnieks no Nācaretes bija tikai viens no daudziem. Taču Kristītāja skatiens šajā svētceļniekā atklāja Dieva Dēlu, un viņš nekautrējās viņu kristīt. "Tas esmu es, kam tev vajag, lai tu mani kristītu, un vai tu nāc pie manis?" (Mt 3, 14). Jēzus Kristus uzstāja, un Jānim beigās nācās piekāpties.

"Tiklīdz Jēzus bija kristīts, Viņš izkāpa no ūdens, un debesis atvērās, un viņš redzēja Dieva Garu, kas kā balodis nolaidās un uzlaidās uz Viņa. Un atskanēja balss no debesīm, sacīdama: "Šis ir Mans mīļais Dēls, ar kuru Man labpatika."" (Mt 3, 14). Svētais Jānis Pāvils II saka, ka "ar Jāņa sludināšanu noslēdzās ilga sagatavošanās, kas aptvēra visu Veco derību un, varētu teikt, visu cilvēces vēsturi, par ko stāstīts Svētajos Rakstos. Jānis izjuta šī izšķirošā brīža diženumu, ko viņš interpretēja kā jaunas radīšanas sākumu, kurā viņš atklāja Gara klātbūtni, kas virmoja virs pirmās radīšanas (sal. Jņ 1, 32; 1. Moz. 1, 2). Viņš zināja un atzina, ka viņš ir tikai vēstnesis, priekšgājējs un kalps Tam, kam bija jānāk, lai "kristītu ar Svēto Garu".

Dažas dienas vēlāk Jānis saņēma neparastu vēstniecību. Vai atceraties, - jautāja svētais Hosemarija, - tās ainas, kas evaņģēlijā aprakstītas par Jāņa Kristītāja sludināšanu? Kāds troksnis tur bija! Vai viņš varētu būt Kristus, vai viņš varētu būt Elija, vai viņš varētu būt pravietis? Tika sacelts tik liels troksnis, ka "jūdi no Jeruzalemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai jautātu viņam: "Kas tu esi? '", uz ko Jānis atbildēja: "Es kristīju ar ūdeni; jūsu vidū ir kāds, ko jūs nepazīstat, kas nāk pēc manis un kura sandala siksnu es neesmu cienīgs atpīt" (Jņ 1, 26-27).

Kungs mums atklājās arī tad, kad Viņš ar Svētā Gara gaismu lika mums ieraudzīt, ka Viņš ir mums līdzās dzīves ceļā. Tad Viņš, tāpat kā Jānis, lūdza mūs liecināt par Viņu.

----------------------------------------------------

Visa Kristītāja dzīve tika pavadīta gaidīšanā, cenšoties sagatavot savu sirdi un citu sirdis Pestītāja atnākšanai. Viņš bija balss, kas kliedza tuksnesī: "Sagatavojiet Tā Kunga ceļu, taisnojiet Viņa ceļus!" (Mt 3, 3). Šodien Jāņa prieks ir liels, jo Kungs ir nācis; tagad viņš var iesaukties: "Šis ir tas, par kuru Es sacīju: "Cilvēks nāk pēc Manis, jo Viņš bija pirms Manis"" (Jņ 1, 30). Mūsu uzdevums nav ļoti atšķirīgs no Kristītāja uzdevuma: "Cik reižu mēs varētu teikt (...) šos Svētā Evaņģēlija vārdus: "Jūsu vidū ir tas, ko jūs nepazīstat, Jēzus Kristus" (Jņ 1,26). Bez izrādīšanās, ar pārdabisku dabiskumu Kristus kļūst klātesošs jūsu dzīvē un jūsu vārdos, lai piesaistītu ticībai un mīlestībai tos, kuri neko nezina vai ļoti maz zina par Ticību un Mīlestību" [3].

Jānis liecināja par Jēzu; dažas dienas iepriekš viņš bija publiski paziņojis, ka viņš nav Mesija, ka Kristus nāks vēlāk. Tad mācekļu lokā Jānis atklāja, kur ir Kungs: "Šis ir Dieva Jērs, kas uzņem pasaules grēku" (Jņ 1, 29). Tas bija apustulāts no cilvēka uz cilvēku, kas sagatavoja viņa klausītāju prātus dievišķajam aicinājumam. Citā reizē, daudz tiešākā veidā, Kristītājs norādīja uz Viņu Jānim un Andrejam: "Nākamajā dienā Jānis bija ar diviem saviem mācekļiem, un, uzlūkojot garām ejošo Jēzu, viņš sacīja: "Šis ir Dieva Jērs". Abi mācekļi dzirdēja viņa vārdus un sekoja Jēzum" (Jņ 1, 35-37). Cik tas ir efektīvi! Kristītāja vārds organizēja pirmos divus apustuļu aicinājumus. Vēlāk Andrejs un Jānis atvedīs citus.

Ir viegli atcerēties dažus svētā Hosemarijas vārdus par kristiešu apustulātu pasaules vidū: "Jūs neesat pazīstami, bet katrā zemes nostūrī ir līdzstrādnieki un draugi, kas atklāj Kristu jūsu brāļos, jūsos; un tad viņi nes Kristu arī citām sirdīm, citām inteliģencēm. Tu esi Kristus, kas iet ielas vidū, bet tev ir jākāpj tur, kur Viņš ir staigājis" [4].

------------------------------------------------

Daudzi nāca pie Jordānas, lai dzirdētu un saņemtu Jāņa Kristību. No pravieša lūpām visiem skanēja gaismas vārdi, un viņš visus sagatavoja Kunga uzņemšanai. Taču viņam bija arī neliela mācekļu grupa, kurus viņš apmācīja tiešas sarunas siltumā. Un tieši no šīs grupas izauga pirmie Kunga sekotāji.

Katrs no mums pazīst daudzus cilvēkus un, iespējams, dažkārt var izplatīt Kristus vēsti ļoti plašai auditorijai, izmantojot dažādus līdzekļus. Taču īpaši piemērots kristīgās vēsts izplatīšanai ir apustulāts, ko svētais Hosemarija sauca par draudzības un uzticības apustulātu. Viņš to raksturoja šādi: "Jums ir jāpiesaista dvēseles tuvāk Dievam ar piemērotu vārdu, kas atmodina apustulāta apvāršņus; ar diskrētu padomu, kas palīdz kristīgā veidā pieiet kādai problēmai; ar laipnu sarunu, kas māca, kā dzīvot mīlestību (...). Bet vispirms jums ir jāpiesaista ar savas dzīves integritātes piemēru, ar apliecinājumu - vienlaikus pazemīgu un drosmīgu - dzīvot kristīgi savu vienaudžu vidū, parastā, bet saskaņotā veidā, darbos apliecinot savu ticību: tas ar Dieva palīdzību būs mūsu efektivitātes iemesls".

Kristīgais apustulāts ir kalpošana, labā izplatīšana, draudzība; sirsnīgas rūpes par citiem, ko pamato mīlestība un kas mūs vedina nodot tālāk to, kas piepilda mūsu dzīvi ar prieku. Īpašā veidā laji ir aicināti "brīvi un atbildīgi darboties laicīgajās struktūrās, ienesot tur kristīgās vēsts raugu"[6]. Panorāma ir milzīga.

Mēs varam nodot Dievmātes mātišķajā aizgādībā tos cilvēkus, kuri mums ir vistuvākie; mēs lūdzam, lai Viņa dod mums žēlastību, kas mums nepieciešama, lai atdzīvinātu mūsu vēlmi sēt dievišķo vārdu caur mūsu draudzību. Sējiet," sacīja svētais Hosemarija, "es jums apliecinu, ka ražas Kunga vārdā raža būs.[7]

[1] Svētais Jānis Hrizostoms, Homīlijas par Svētā Mateja evaņģēliju, 12, 1.
[2] Svētais Jānis Pāvils II, Vispārējā audiencē, 1990. gada 11. jūlijs.
[3] Svētā Hosemarija, vēstule 1953. gada 15. augustā, Nr. 11.] [Sv.
[4] Svētā Hosemarija, Piezīmes no ģimenes sanāksmes, 1969. gada 9. janvāris.
[5] Svētā Hosemarija, 1930. gada 24. marta vēstule, Nr. 11. [Sv.
[6] Svētais Hosemarija, Sarunas, Nr. 59.
[7] Svētā Hosemarija, Apkārtraksts, 1939. gada 24. marts.