Vārda liturģijā šajās jaunā gada pirmajās dienās mēs lasām apustuļa Jāņa pirmo vēstuli, kas rakstīta Efezā pēc viņa atgriešanās no izsūtījuma Patmā. Vēstules galvenā tēma, pie kuras svētais Jānis atgriežas atkal un atkal, ir kristieša vienotība ar Dievu, kas rodas caur ticību Jēzum Kristum un brālīgo mīlestību.

"Dievs ir mīlestība," apustulis vairākkārt atkārto vēstulē. Viņš arī norāda, ka Dievs ir visa, kas eksistē, avots un ka kristietis caur mīlestību kļūst par Dieva bērnu. Mēs patiešām esam Viņa bērni, un ne jau pārnestā vai poētiskā nozīmē (sal. 1 Jņ 3, 1). Un šīs bērnišķības rezultātā mūs var saukt par pareizi no Dieva dzimušiem. To mēs šodien lasām pirmajā lasījumā: "Kas ir dzimis no Dieva, tas grēku nedara, jo Viņa sēkla paliek viņā, un viņš nevar grēkot, jo viņš ir dzimis no Dieva. Pēc tā Dieva bērni atzīst sevi par Dieva bērniem." (1Jņ 3,9-10).

"Mēs zinām, ka esam Dieva bērni, ļoti dārgie Dieva bērni," sacīja svētais Hosemarija 1967. gada Ziemassvētku vakarā. "Šovakar mūsu Kungs caur savu Māti sūtīs mums tik daudz jaunu žēlastību, lai mēs pieaugtu mīlestībā un dievišķajā sirsnībā..... Paskatieties, mani bērni, paskatieties, kāda pateicība mums ir jāizrāda savam Brālim, kas mūs ir darījis par Tēva bērniem. Vai jūs esat redzējuši tos savus mazos brāļus, tās mazās radības, savas radinieku meitas, kurām ir vajadzīgs viss un visi? Tāds ir Bērns Jēzus. Ir labi redzēt Viņu šādu, bezpalīdzīgu. Būdams visvarens, būdams Dievs, Viņš kļuva par bezpalīdzīgu Bērnu, bezpalīdzīgu, kam vajadzīga mūsu mīlestība. Bet šajā aukstajā vientulībā, kopā ar Māti un svēto Jāzepu, tas, ko Jēzus vēlas, kas Viņam sniegs siltumu, ir mūsu sirds. Vai mēs ar tevi, mans dēls, ieraudzīsim visu, kas ir ceļā mūsu sirdij? Ārā ar to! Bet patiešām. Svētais Jānis to atkārto pirmajā nodaļā: Quotquot autem receperunt eum dedit eis potestatem filios Dei fieri (Jņ 1,12). Viņš ir devis mums spēku būt Dieva bērniem. Dievs ir gribējis, lai mēs būtu Viņa bērni."[1].

---------------------------------------------

Divi zvejnieki no Kafarnaumas, Jānis un Andrejs, sekoja Jānim Kristītājam, kuru viņi uzskatīja par lielu pravieti. Kādu dienu viņiem garām gāja Jēzus, un Kristītājs sacīja: "Šis ir Dieva Jērs" (Jņ 1, 36). Viņa mācekļi, "dzirdēdami Viņu tā runājam, sekoja Jēzum" (Jņ 1,37). Pēc šīs tikšanās nekas vairs nebūs tāds pats kā agrāk. "Ziņkārības pilni, viņi nolēma sekot Viņam no attāluma, gandrīz vai bailīgi un nezinādami, ko darīt, līdz Viņš pats pagriezās un jautāja: "Ko jūs meklējat?", un sākās dialogs, kas aizsāka šo piedzīvojumu. Jānis un Andrejs sekoja Jēzum, uzdeva Viņam jautājumus, "redzēja, kur Viņš dzīvo, un palika pie Viņa" (Jņ 1, 39): tajā dienā viņi kļuva par apustuļiem uz visiem laikiem.

"Jēzus ir tas, kurš uzņemas iniciatīvu. Kad Viņš ir starp mums, jautājums vienmēr tiek pagriezts pretējā virzienā: no jautāšanas mēs pārejam uz to, ka mums uzdod jautājumus, no "meklētājiem" mēs atklājam sevi "atrastus"; patiesībā Viņš ir tas, kurš mūs vienmēr ir mīlējis pirmais (sal. 1 Jņ 4, 10). Tā ir tikšanās pamatdimensija: mums nav darīšana ar kaut ko, bet gan ar Kādu, ar "Dzīvo". Kristieši nav kādas filozofiskas sistēmas mācekļi: viņi ir vīrieši un sievietes, kas ticībā ir piedzīvojuši tikšanos ar Kristu (sal. 1 Jņ 1, 1-4)"[3].

Abi draugi, Jānis un Andrejs, skaidri nezināja, kas patiesībā bija Jēzus. Viņiem vajadzēja laiku - vairākus gadus kopīgas dzīves un klausīšanās, lai saprastu Dieva Dēla noslēpumu. Bez bailēm arī mēs pārkāpsim viņu mājas slieksni, lai runātu ar Skolotāju aci pret aci, lai klausītos un pārdomātu Viņa Vārdu, lai atvērtu savu sirdi, kā to dara cilvēks ar draugu. Lūgšanas klusumā mēs mācāmies iepazīt Kungu. Tas pats mācekļu jautājums, uzstājīgs un drosmīgs - "Mācītāj, kur tu dzīvo?" - rodas arī mūsu dvēselē. "Mācieties lūgšanas klusumā atkal ieklausīties Jēzus atbildē: "Nāciet un redziet!".[4].

-------------------------------------------------

Tāpēc lūgsimies kā dēli un meitas un nemitīgi lūgsimies," svētais Hosemarija mūs iedrošināja vienos Ziemassvētkos. "Es lūdzos jūsu priekšā, hodie, nocte et die" (Neh 1, 6); es lūdzos jūsu priekšā dienu un nakti. Vai jūs neesat bieži dzirdējuši mani to sakām: ka mēs esam kontemplētāji dienu un nakti, pat tad, kad guļam; ka miegs ir lūgšanas sastāvdaļa? Kungs teica: "Oportet semper orare, et non deficere" (Lk 18, 1). Mums ir jālūdz vienmēr, vienmēr. Mums ir jāizjūt vajadzība vērsties pie Dieva pēc katras veiksmes un katras neveiksmes mūsu iekšējā dzīvē. Īpaši šādos gadījumos atgriezīsimies ar pazemību, lai pateiktu Kungam: par spīti visam, es esmu Tavs dēls! Spēlēsim blēdīgā dēla lomu. Kā Svētie Raksti saka citur: lūdzoties vienmēr, nevis ar garām balsīgām lūgšanām (sal. Mt 6,7), bet ar garīgu lūgšanu bez vārdu trokšņa, bez ārējiem žestiem. Kur mēs lūdzamies? "In angulis platearum..." (Mt 6,5). Kad mēs ejam pa ielām un laukumiem, mums pastāvīgi jālūdzas".[5].

Tajā dienā svētais Hosemarija ieteica paaugstināt pateicības par Ziemassvētkiem un mudināja savus klausītājus sapņot lūgšanā, domāt plaši, lūgt, lai Dieva griba piepildās tik daudzās dvēselēs. "Un kā mēs lūgsimies? Lūdzieties ar pateicību. Pateiksimies Dievam Tēvam, pateiksimies Jēzum, kurš kļuva par bērnu mūsu grēku dēļ; kurš atteicās no sevis, ciešot Betlēmē un uz krusta ar atvērtām, izstieptām rokām, ar Mūžīgā Priestera žestu (...). Un arī lūgums: ko mums vajadzētu lūgt? Ko bērns lūdz savam tēvam? Tēvs..., mēness: absurdas lietas. Lūdziet, un jūs dabūsiet, klauvēsiet, un jums atvērs (Mt 7,7). Ko mēs nevaram lūgt Dievam? Mēs visu esam lūguši saviem vecākiem. Lūdziet mēnesi, un Viņš jums to dos; bez bailēm lūdziet Viņam visu, ko vēlaties. Viņš vienmēr jums to dos, tādā vai citādā veidā. Lūdziet ar pārliecību.[6].

Mājā, kur dzīvo Jēzus, mēs atrodam arī Marijas maigo klātbūtni. Mēs lūdzam Viņu, lai mēs zinātu, kā dzīvot kā no Dieva dzimušiem bērniem, un dotos pretī Jēzum, lai dzīvotu Viņa namā.

[1 Svētais Hosemarija, "Dialogā ar mūsu Kungu", meditācija "Lūgties bez pārtraukuma, 1a-2b.
[2] Svētais Jānis Pāvils II, XII Pasaules jauniešu dienu vēstījums (Parīze, 1997), 1996. gada 15. augusts.
[3] Turpat.
[4] Turpat.
[5] Svētā Hosemarija, Dialogā ar mūsu Kungu, Meditācija "Lūdzieties bez pārtraukuma", 2c-2d.
[6] Turpat, 3b-3c.