Īpašā Pamplonas pilsēta

Priesteris Renārs Birkovs jau ceturto gadu atrodas Spānijā, Pamplonas pilsētā, kur studē Navarras Universitātē. Viņš ir rakstījis vēstuli Katoļu Vēstneša lasītājiem. Navarras Universitāte ir saistīta ar “Opus Dei” dibinātāja sv. Hosemarijas Eskrivas dzīvi un darbību.

Opus Dei - Īpašā Pamplonas pilsētaBilde: Alfa y Omega

Dārgais Vēstneša lasītāj!

Jau ceturto gadu atrodos Spānijā, Pamplonas pilsētā, kur studēju Navarras Universitātē. Šī gada maijā ieguvu licenciāta grādu Baznīcas kanoniskajās tiesībās un septembrī uzsāku studijas doktorantūrā. Atceros, kā pirms nedaudz vairāk nekā trīs gadiem devos uz šejieni ar zināmu interesi iepazīt ko jaunu. Mans uzdevums un mērķis bija iegūt izglītību un Spānijas pieredzi, bet, pārsteidzoši, esmu saņēmis daudz vairāk nekā tikai šīs divas lietas. Ritot gadiem, es pakāpeniski atklāju, ka Dievs man šeit ir sagatavojis ko īpašu. Īpaša man šķiet vide un gaisotne, kas šeit valda. Tas nav gluži klimata un laikapstākļu dēļ, jo šī nav siltākā Spānijas vieta un ziemas mēneši var atgādināt visdrēgnāko Latvijas rudeni. Īpaša tā ir ar daudzajiem Dieva darbiem jau no pirmajiem kristietības gadsimtiem. No šī apvidus nāk sv. Francisks Ksaverijs, tāpat arī Pamplonā iesākās sv. Ignācija no Lojolas atgriešanās ceļš, jo tieši šeit viņš, būdams karavīrs, kaujā tika ievainots un pēc tam mainīja savu dzīvi.

Īpašs ir arī stāsts par Navarras Universitātes izveidošanu, Dieva roka to ir vadījusi un svētība ir vienmēr bijusi klātesoša. Tā ir saistīta ar “Opus Dei” dibinātāja sv. Hosemarijas Eskrivas dzīvi un darbību. Sv. Hosemarija nonāca Pamplonā ļoti sarežģītā un traģiskā Spānijas vēstures laika posmā, pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās, kad te noritēja pilsoņu karš, kurā ļoti cieta Baznīca un trīs gadu laikā apmēram 10 tūkstoši cilvēku atdeva dzīvību par ticību. Tajā laikā, lai kļūtu par mocekli, pietika būt garīdzniekam vai Dievam veltītai personai. Sv. Hosemarija kopā ar dažiem pirmajiem sekotājiem bēga no Barselonas, kuru pārvaldīja pret Baznīcu noskaņotie republikāņi, uz Pamplonu, kas bija brīva no vajāšanām. Šis ceļš veda caur Pireneju kalniem, dažubrīd šķērsojot Francijas robežu. Ceļot droši viņš varēja tikai tad, ja nenēsāja nekādas priesterības ārējās pazīmes. Kad sv. Hosemarija nonāca Pamplonā, vispirms viņš devās pie vietējā arhibīskapa, kurš viņam iedeva sutanu un bireti. Dažus gadus vēlāk viņš lūgšanā atklāja, ka šai pilsētā vajag veidot universitāti. Viņam nebija nekā – ne finansiālo līdzekļu, ne cilvēcisko resursu –, un daudzi to uzskatīja par muļķīgu ideju, bet šodien šeit ir universitāte un ne tikai ar teoloģijas, filozofijas un kanonisko tiesību fakultātēm, bet arī ar medicīnas, tiesību, arhitektūras u.c., kurās kopumā studē apmēram 11 tūkstoši audzēkņu.

Šeit esmu guvis ļoti daudzas atziņas, galvenokārt kārtējo reizi esmu atskārtis to, cik mūsu Baznīca ir liela, skaista un bagāta. Studēju kopā ar priesteriem no dažādām pasaules vietām, kurās Baznīca, kaut arī ar dažādām atšķirībām attiecībā uz vietējiem ieradumiem un pastorālo praksi, tomēr visur ir tā pati un katrs cilvēks Dievam ir īpašs. Visi ejam uz vienu mērķi – Dieva Valstību. Laji to dara, veicot savu īpašo misiju, paklausot pāvestam un pārējiem ganiem, kā arī sadarbojoties ar viņiem, savukārt garīdznieki – vadot Dieva tautu ar gudrību un mīlestību pēc Kristus parauga.

Esot šeit, man ir saikne arī ar Latvijas Baznīcu ne tikai tāpēc, ka to ik dienas nesu savā sirdī, par to lūdzos un uzturu kontaktus, bet arī tāpēc, ka caur Pamplonu, tieši gar universitāti, kur studēju, iet tas pats Santjago ceļš, kas iet gar mūsu Rīgas Sv. Jēkaba katedrāli un citām skaistām mūsu Latvijas vietām. Baznīca Latvijā un Spānijā ir vienotas ne tikai ceļā uz sv. Jēkaba svētvietu, bet vēl vairāk – ceļā uz Debesu Jeruzalemi. Gribu izmantot iespēju un ar šīs vēstules starpniecību nodot sveicienu Tev, dārgais Vēstneša lasītāj, šajā novembra mēnesī, ko mēdz saukt arī par Latvijas mēnesi. Lai izdodas piepildīt savu dzīvi un ar Dieva palīdzību sekot aicinājumam, tādējādi esot laimīgs un pateicīgs par Dieva dāvāto dzīvību un mūsu Latviju!

Renārs Birkovs

Avots: Katoļu Baznīcas Vēstnesis, Novembris, 2020