Madride, 1949. gada jūnijs. Gvadalupe vada Zurbaraņas universitātes rezidenci, kas ir viens no nedaudzajiem esošajiem dzīvojamo mītņu centriem mazāk nekā 7000 universitātes studentu valstī. Viņa bija norūpējusies par ekonomisko ilgtspēju laikā, kad trūka pārtikas. Taču Gvadalupe neaprobežojas tikai ar grūtībām un ne tikai pēta, kā atrisināt ekonomisko jautājumu, bet arī sapņo par vietu skaita palielināšanu rezidencē un labāku apmācību nodrošināšanu universitātes studentiem, kas uzturas Zurbarānā. Šie un citi jautājumi, tik cilvēcīgi, kļūst par viņas sarunas ar Dievu tēmu, un tā tas turpināsies visu viņas dzīvi, lai kādos apstākļos viņa atrastos. Gvadalupe bija parasta sieviete, svētā no kaimiņu mājas, kas iemācījās dzīvot, stāvot kājām ļoti cieši uz zemes un skatienu vienmēr pievēršot Debesīm, pārvēršot katru dzīves aspektu par savas svētuma jautājumu.

¨Bilbao, 29. oktobris 194 5

Tēvs: Es gribētu jums pateikt kaut ko labu, bet, kā vienmēr, tas ir tik maz, ka es to atstāju uz pēdējo. Jūs zināt, cik grūti man ir uzturēt kārtību ne tikai
savās personīgajās lietās, bet arī tajās, ko man lūdz darīt. Kā Nisa zina, viņa
grib mani iemācīt, kā turēt visu savās vietās, un viņa sakārto manus skapjus utt. Es cenšos tos uzturēt kārtībā, lai neko nesabojātu, taču esmu pastrādājis dažus nekārtības gadījumus, piemēram, aptraipījis skapi un no gultas izcēlis bumbu; man arī mēdz būt tendence aizmirst, kur esmu novietojis atslēgas, kas dažkārt izšķiež māsas laikus. Esmu izdarījis daudzas no šīm lietām, bet es neesmu nokaunējies un ticu, ka, ja Kungs man palīdzēs (lūdzu Viņu to darīt), man izdosies sevi labot.
Es tik ļoti interesējos par lietām, ko man uzdod darīt (vairāk nekā
agrāk), ka baidos par mazliet pašcieņas, jo, ja kaut kas neizdodas, es ļoti
satraucos. Šajās dienās esmu diezgan bieži padevusies.

Es nezinu, vai tas ir laika trūkuma dēļ, vai tāpēc, ka neesmu labi organizēta. Es ļoti jūtos, ka man blakus ir Kungs, kurš galvenokārt man ļoti palīdz paklausīt, padarot visu, kas man tiek likts darīt, vieglu un patīkamu. Lūgšanā laiks paiet ļoti ātri, un, lai gan es saku ļoti maz, mani nekas netraucē un es jūtu, ka esmu Viņam tuvu. Es gribētu, lai Kungs būtu laimīgs un domātu tikai par Viņu, bet dienas laikā es pavadu daudz laika, neko Viņam nesakot.

Vai Viņš drīzumā nāks dzīvot kopā ar mums? Toreiz mums teica, ka jā,
jūs nevarat iedomāties, ko es jutu, un es nezinu, kas tieši tas ir, jo ar to
pietiktu, lai mēs no tā ārdītos. Es vienmēr esmu ļoti laimīga, un ar katru
dienu es arvien vairāk un vairāk mīlu šo Darbu.

Bilbao, 11. novembris, 194 610

Tēvs: Es viņam izstāstu visu, kas mani uztrauc, un es jūtos mierīgāks. [...] Es pavadu dienu, lūdzot to, kas man šķiet vissteidzamākais, un man ir sajūta, ka Kungs mani dzird. Es esmu laimīgs, un, kad šķiet, ka viss iet melnā krāsā, es nepadomāju, un patiesībā jau pēc neilga brīža viss izskatās citādi.

Šogad katra diena ir atšķirīga un ļoti svarīga, [...] starp mājas vadīšanu
(ar pārtikas grūtībām) un māsām, kuras vēl nav ne pilnībā iedzīvojušās,
ne pieradušas pie mājas. [...] Visi šie sīkumi ir sīkumi salīdzinājumā ar
tavām rūpēm, un, tā kā, par spīti visam, tu vienmēr esi mierīga un
laimīga, es cenšos darīt to pašu, lai tev palīdzētu. Turklāt es ievēroju, ka,
pateicoties šiem krustiem, es arvien vairāk esmu Dieva klātbūtnē un ar
katru dienu arvien mazāk nodarbojos ar sevi. Tas man sagādā lielu
prieku. Tikai oratorijā es ļoti skaidri redzu savus lielos, lielos trūkumus, es
pazemoju sevi un vairs neuztraucos. Reizēm man šķiet, ka man vajadzētu
izjust lielākus sirdsapziņas pārmetumus, taču man to nav; pat doma par
saviem kādreizējiem trūkumiem mani neuztrauc.