Visapkārt mums ir daudz dvēseļu, un mums nav tiesību būt par šķērsli viņu mūžīgajai laimei. Mūsu pienākums ir dzīvot pilnīgi kristīgu dzīvi, kļūt svētiem, nenodot Dievu un visus tos, kuri no kristiešiem sagaida piemēru un patiesības avotu.
Mūsu apustulātam ir jābalstās uz izpratni. Es uzstāju, kā jau esmu to darījis iepriekš, uz to, ka labdarība vairāk nekā dāvināšanā ir sapratnē. Es nevaru noliegt to, ka no savas pieredzes esmu sapratis, ko nozīmē netikt saprasts. Es vienmēr esmu centies, lai mani saprastu, bet ir bijuši cilvēki, kas bija noskaņoti nesaprast. Tas dod man vēl vienu iemeslu, turklāt ļoti praktisku, lai es censtos būt saprotošs pret ikvienu. Taču ne jau šāda veida nejaušiem iemesliem vajadzētu mudināt mūs būt ar lielu, universālu, katolisku sirdi. Izpratne, kas mums ir jāizrāda, ir kristīgas mīlestības apliecinājums no laba Dieva bērna puses. Mūsu Kungs vēlas, lai mēs būtu klātesoši visās godīgajās zemes darbībās, lai tur sētu nevis nezāles, bet labo brālības, piedošanas, mīlestības un miera sēklu. Nekad neuzskatiet sevi par neviena ienaidnieku.
Kristietim vienmēr jābūt gatavam dalīties savā dzīvē ar ikvienu, dodot ikvienam iespēju tuvoties Jēzum Kristum. Viņam ir labprāt upurēt savas vēlmes citu cilvēku labā, nesadalot cilvēkus ūdensnecaurlaidīgos nodalījumos, nešķirojot viņus baložos un neliekot viņiem birkas, it kā viņi būtu prece vai izžuvuši kukaiņi. Kristietis nevar atļauties nošķirt sevi no citiem, jo, ja viņš to darītu, viņš būtu nožēlojami egoistisks. Viņam ir jākļūst “par visu visiem cilvēkiem, lai glābtu visus cilvēkus”.
Ja vien mēs tā dzīvotu, ja vien mēs zinātu, kā piesātināt savu uzvedību ar labo dāsnuma sēklu, ar vēlmi pēc sapratnes un miera! Mēs veicinātu visu cilvēku likumīgo neatkarību. Katrs cilvēks uzņemtos savu atbildību par uzdevumiem, kas viņam pienākas laicīgajās lietās. Katrs kristietis pirmām kārtām aizstāvētu citu cilvēku brīvību, lai varētu aizstāvēt arī savu. Viņa labdarība liktu viņam pieņemt citus tādus, kādi tie ir - jo ikvienam bez izņēmuma ir savas vājības un viņš pieļauj kļūdas. Viņš palīdzētu viņiem ar Dieva žēlastību un savu cilvēcisko izsmalcinātību pārvarēt ļaunumu, izravēt nezāles, lai mēs visi varētu palīdzēt cits citam dzīvot saskaņā ar savu cilvēka un kristieša cieņu.
“Miera un prieka sējēji” ir fragments no Svētā Hosemārijas Eskrīvas homīlijas “Mūsu Kunga debesbraukšana”. Homīliju publicējusi izdevniecība Scepter Publishers grāmatā “Kristus iet garām”.
Pārpublicējis Svētā Hosemārijas institūts ar Studium Foundation piekrišanu. Saturs ir paredzēts brīvai lasītāju lietošanai, un to nedrīkst kopēt vai pavairot bez ©Studiju fonda(www.escrivaworks.org) atļaujas.