"Pirms neilga laika," sacīja svētais Hosemarija, "es apbrīnoju marmora reljefu, kurā attēlota aina, kurā Magi pielūdz Dievu Bērnam. Šo reljefu ierāmēja četri citi eņģeļi, katrs ar savu simbolu: diadēmu, pasauli, ko vainago krusts, zobenu, scepteri. Notikums, ko mēs šodien pieminam, tika attēlots šādā plastiskā veidā, izmantojot pazīstamas zīmes: gudrie - tradīcija vēsta, ka tie bijuši ķēniņi - noliecas Bērna priekšā pēc tam, kad Jeruzalemē jautāja: "Kur ir tas, kas dzimis jūdu Karalis? (Mt 2, 2)»[1].
Epifānija nozīmē parādīšanās vai manifestācija. Mēs ar prieku svinam Tā Kunga parādīšanos visām tautām, ko pārstāv šie magi, kas ierodas no Austrumiem. Pēc ganiem Kungs atklājas šiem noslēpumainajiem tēliem. Epifānijas laikā Dievs "ar zvaigznes palīdzību"[2] parāda savu Dēlu pagānu tautām. Tā atklājas "Dieva atnākšanas visiem skaistā realitāte: visas tautas, valodas un ļaudis tiek uzņemti un mīlēti no Viņa puses. Simbols tam ir gaisma, kas sniedzas un apgaismo visu"[3]. Jaundzimušais ir Mesija, kas apsolīts izraēliešiem, bet Viņa pestīšanas misija attiecas uz visām zemes tautām. "Mēs svinam Kristu, kas ir mērķis to tautu svētceļojumam, kuras meklē pestīšanu"[4].
Evaņģēlijs stāsta, ka ķēniņi "ienāca namā, ieraudzīja bērniņu ar Mariju, Viņa māti, krita uz ceļiem un pielūdza Viņu" (Mt 2, 11). Viņu pielūgsmē mēs redzam pārstāvētus miljoniem cilvēku no visām zemes malām, kuri, Dieva aicināti, devās pielūgt Jēzu Kristu. Tā ir Jesajas pravietojuma pilnīgā jēga: "Celies, Jeruzāleme, atspīdi, jo tava gaisma ir augšāmcēlusies, un Kunga godība ir augšāmcēlusies pār tevi" (Jes 60, 1). Pravietis vēršas pie svētās pilsētas, kas ir Baznīcas tēls, jaunās Jeruzalemes, tautu gaismas. Ķēniņi un tautas nāks no tālienes, piesaistīti tās godības spožuma. Visu tautu māte un skolotāja, Baznīca uzņem tās savā paspārnē un dāvina tās Kristum kā dārgu pūru.
------------------------------------------------
Ir pagājuši vairāk nekā divdesmit gadsimti kopš ķēniņu Mācekļu pielūgsmes, un šis garais cilvēku gājiens no visas pasaules ir tikai sācies. "Visi zemes gali atcerēsies un vērsīsies pie Tā Kunga, visas tautu dzimtas nolieksies Viņa priekšā" (Ps 21, 28). Pirmo kristiešu evaņģelizācijas darbs bija ļoti dziļš, viņi izplatīja ticību pa visu zināmo pasauli, viņi sēja plaši, un augļi nebija ilgi jāgaida. Kopš tā laika pie Jēzus un Marijas ir nākuši un turpina nākt arvien jauni cilvēki. Tāpat arī mēs esam nākuši no visiem platuma grādiem, no visām rasēm un valodām. "Pacel savas acis, apskati sevi, tie visi ir sapulcējušies, tie nāk pie tevis, tavi bērni nāk no tālienes" (Jes 60, 4).
"Ir nepieciešams atkal un atkal atkārtot - lietojot svētā Hosemārijas vārdus - ka Jēzus nav vērsies pie kādas priviliģētas cilvēku grupas, bet gan atnācis, lai atklātu mums Dieva universālo mīlestību. Dievs mīl visus vīriešus un sievietes; Viņš sagaida mīlestību no visiem. No visiem, neatkarīgi no viņu personīgajiem apstākļiem, sociālā stāvokļa, profesijas vai aroda. Parastai un ikdienišķai dzīvei nav maza vērtība: visi zemes ceļi var kļūt par tikšanās iespēju ar Kristu, kurš mūs aicina identificēties ar Viņu, lai īstenotu - tur, kur mēs esam - Viņa dievišķo misiju. Dievs mūs aicina caur ikdienas dzīves gadījumiem, caur to cilvēku ciešanām un prieku, ar kuriem kopā dzīvojam, caur mūsu līdzgaitnieku cilvēciskajām rūpēm, caur ģimenes dzīves sīkumiem. Dievs mūs aicina arī caur lielajām problēmām, konfliktiem un uzdevumiem, kas nosaka katru vēsturisko laikmetu, piesaistot lielas cilvēces daļas pūles un cerības"[5].
Mūsu misija ir tāda pati kā pirmajiem kristiešiem: "Mēs esam domāti masām, mani bērni, mēs esam domāti ļaudīm. Nav nevienas dvēseles, kuru mēs negribētu mīlēt un kurai mēs negribētu palīdzēt, padarot sevi par visu visiem cilvēkiem: "omnibus omnia factus sum" (1 Kor 9, 22). Mēs nevaram pagriezt muguru nevienai rūpēm, nevienai cilvēka vajadzībai"[6]. Arī mēs esam redzējuši zvaigzni, un Kungs vēlas caur katru no mums sasniegt katru dvēseli, lai sniegtu savu mierinājumu un pestīšanu.
------------------------------------------
Šodienas Mises priekšsvētkos mēs lūgsimies: "Kristū, tautu gaismā, tu esi atklājis tautām mūsu pestīšanas noslēpumu". Mēs vēlamies sadarboties Pestīšanas uzdevumā; svētais Jānis Pāvils II mums norādīja, ka "globāls skatījums uz cilvēci rāda, ka šī misija vēl ir tikai sākumstadijā". 7] Mēs dzīvojam droši cerībā, ka šis Bērns ir patiesa pasaules gaisma, gaisma, kas spīd pazemībā. Un zināmā mērā mēs vēlamies līdzināties Magu zvaigznei, lai rādītu ceļu, kas ved pie Dieva.[7].
"Kur ir karalis? -Vai Jēzus negribēja valdīt vispirms jūsu sirdī, tavā sirdī? Tāpēc Viņš kļuva par bērnu, jo kurš gan nemīl mazu bērnu? Kur ir Ķēniņš? Kur ir Kristus, kuru Svētais Gars cenšas veidot mūsu dvēselē? Viņš nevar būt lepnībā, kas mūs šķir no Dieva, Viņš nevar būt mīlestības trūkumā, kas mūs izolē. Tur Kristus nevar būt; tur cilvēks paliek viens. Pie Jēzus Bērna kājām, Epifānijas dienā, Karaļa priekšā, kuram nav ārēju karaliskuma pazīmju, jūs varat Viņam sacīt: Kungs, izdzēs no manas dzīves lepnumu, salauz manu pašlepnumu, šo vēlmi apliecināt sevi un uzspiest sevi citiem. Padari, lai manas personības pamats būtu identificēšanās ar Tevi." [8].
Šajā lielajā dienā mēs ar mīlestību raugāmies uz Bētlemi, lai mācītos no tiem Austrumu vīriem, kuri noliecās Bērna priekšā. Ņemot par paraugu ķēniņus, mēs sakām Jēzum, ka ar Viņa palīdzību mēs neliksim šķēršļus Viņa pestīšanas gribas īstenošanai. Mēs lūdzam Mariju mācīt mums būt gaisma mūsu ģimenēm un draugiem. Mēs lūdzam Viņai arī pazemību, lai Kristus dzīvotu mūsu sirdīs un, identificējoties ar Viņu, pievērstu daudzus Viņa pestījošajai mīlestībai.
----------------------------------------
[1] Svētā Hosemarija, Kristus iet garām, Nr. 31.
[2] Kunga Epifānija, Dienas Mise, Kolekta.
[3] Francisks, Homīlija, 2019. gada 6. janvāris.
[4] Benedikts XVI, Homīlija, 2007. gada 6. janvāris.
[Svētā Hosemarija, Kristus iet garām, Nr. 110.] [Sv.
[Svētā Hosemarija, vēstule, 1945. gada 6. maijs, Nr. 42.] [Sv.
[7] Sv. Redemptoris missio, nr. 1.
[8] Svētā Hosemarija, Kristus iet garām, Nr. 31.