Mani vienmēr ir pārsteigusi Hosemarijas Eskrivas Opus Dei- nosaukuma interpretācija, ko mēs varētu saukt par biogrāfisku un kas ļauj mums saprast dibinātāju viņa garīgajā dimensijā. Eskriva zināja, ka viņam bija kaut kas jāatklāj, bet viņš vienmēr apzinājās, ka tas nav viņa darbs, ka viņš neko nav izgudrojis, ka Dievs viņu vienkārši ir izmantojis. Tātad tas nebija viņa darbs, bet gan Opus Dei, Dieva darbs. Viņš bija tikai instruments, caur kuru Dievs darbojās.
Pārdomājot šo faktu, prātā nāk mūsu Kunga vārdi Jāņa evaņģēlijā (5, 17): "Mans Tēvs vienmēr darbojas." Šos vārdus Jēzus teica diskusijā ar dažiem reliģiskajiem speciālistiem, kuri negribēja atzīt, ka Dievs var darboties pat sabatā. Tā ir diskusija, kas zināmā mērā joprojām turpinās mūsu laika cilvēku un pat kristiešu vidū. Daži cilvēki uzskata, ka pēc radīšanas Dievs "aizgāja pensijā" un vairs neinteresējas par mūsu ikdienas lietām. Saskaņā ar šādu domāšanas veidu Dievs vairs nevarēja iejaukties mūsu ikdienas dzīvē. Taču Jēzus vārdi apgalvo pretējo. Cilvēks, kas ir atvērts Dieva klātbūtnei, atklāj, ka Dievs darbojas vienmēr un darbojas arī šodien. Tāpēc mums jāļauj Viņam ienākt un darboties mūsos. Un tā dzimst jaunas lietas, kas atver nākotni un atjauno cilvēci.
Tas viss palīdz mums saprast, kāpēc Hosemarija Eskrivā neuzskatīja sevi par kaut kā "dibinātāju", bet tikai par cilvēku, kas centās piepildīt Dieva gribu, sekundēt viņa darbībai, kas patiesībā ir Dieva darbs. Šajā ziņā Escrivá teocentrisms man ir ļoti svarīgs vēstījums. Un tas saskan ar Jēzus vārdiem, proti, ar šo paļāvību, ka Dievs nav atkāpies no pasaules, ka Dievs darbojas pastāvīgi un mums tikai ir jānodod sevi Viņa rīcībā, jādara sevi pieejamus, lai atbildētu uz Viņa aicinājumu. Tā ir vēsts, kas arī palīdz pārvarēt to, ko varētu uzskatīt par mūsu laika lielo kārdinājumu: apgalvojumu, ka pēc lielā sprādziena Dievs ir atkāpies no vēstures. Dieva darbība "neapstājās" lielā sprādziena brīdī, bet turpinās visu laiku dabas un cilvēka pasaulē.
Darba dibinātājs teica: Es neko neesmu izgudrojis. Ir Cits, kas ir izdarījis visu, un es esmu tikai centies būt gatavs kalpot kā instruments. Tātad nosaukums un visa realitāte, ko mēs saucam par Opus Dei, ir dziļi saistīta ar dibinātāja iekšējo dzīvi. Palikdams ļoti diskrēts šajā jautājumā, viņš ļauj mums saprast, ka viņš uzturēja pastāvīgu dialogu, reālu kontaktu ar To, kas mūs radīja un darbojas caur mums un ar mums. 2. Mozus grāmatā (33:11) par Mozu ir teikts, ka Dievs runāja ar viņu "aci pret aci, kā draugs runā ar draugu". Pat ja diskrētības plīvurs slēpj no mums daudzas detaļas, es domāju, ka mums ir pietiekami daudz mājienu, lai uz Hosemariju Eskrivu attiecinātu šo "runāšanu, kā draugs runā ar draugu", kas atver šīs pasaules durvis, lai Dievs varētu kļūt klātesošs, darboties un visu pārveidot.
Šādā gaismā var labāk saprast, ko nozīmē svētums un universālais aicinājums uz svētumu. Nedaudz zinot par svēto vēsturi un apzinoties, ka kanonizācijas cēloņos tiek izmeklēts personas "varonīgais" tikums, mums gandrīz neizbēgami rodas kļūdains priekšstats par svētumu. "Tas nav domāts man," mēs mēdzam domāt, "jo es nejūtos spējīgs sasniegt varonīgu tikumu". Tas ir pārāk augsts mērķis." Svētums tad kļūst par jēdzienu, kas rezervēts dažiem "dižiem cilvēkiem", kuru attēlus mēs redzam altāros un kuri ir pilnīgi atšķirīgi no mums, parastajiem grēciniekiem. Bet tas ir kļūdains priekšstats par svētumu, nepareizs priekšstats, kuru ir izlabojis - un man šķiet, ka tas ir galvenais - tieši Hosemarija Eskrivā.
Varonīgs tikums nenozīmē, ka svētais veic kādu svētuma "vingrošanu", kas parastiem cilvēkiem nav sasniedzama. Tas drīzāk nozīmē, ka šīs personas dzīvē atklājas Dieva klātbūtne, tas ir, atklājas tas, ko cilvēks pats nespēj izdarīt. Iespējams, ka galu galā tas ir terminoloģijas jautājums, jo īpašības vārds "varonīgs" ir nepareizi interpretēts. Pareizi izsakoties, varonīgs tikums nenozīmē, ka cilvēks ir paveicis lielas lietas pats, bet gan to, ka viņa dzīvē parādās realitātes, ko viņš nav paveicis pats, jo šis cilvēks ir ļāvis Dievam ienākt un darījis sevi pieejamu Dieva darbam. Citiem vārdiem sakot, būt svētajam nozīmē vienkārši runāt ar Dievu tā, kā draugs runā ar draugu. Tas ir svētums.
Būt svētam nenozīmē būt pārākam par citiem; svētais var būt ļoti vājš, ar daudzām kļūdām savā dzīvē. Svētums ir šis dziļais kontakts ar Dievu, kļūšana par Dieva draugu: tas ir ļaut darboties Citam, Vienīgajam, kas patiešām var padarīt šo mūsu pasauli gan labu, gan laimīgu. Kad Hosemarija Eskrivā runā par visu vīriešu un sieviešu aicinājumu uz svētumu, man šķiet, ka dziļi sirdī viņš balstās uz šo savu personīgo pieredzi, kad viņš nekad nav darījis neticamas lietas pats, bet vienkārši ļāvis Dievam darboties. Un tā dzima atjaunotne, labā spēks pasaulē, pat ja visas cilvēciskās vājības vienmēr būs klātesošas.
Patiesi, mēs visi uz to esam spējīgi. Mēs visi esam aicināti atvērties Dieva draudzībai, nepamest Viņa rokas, nekad nenogurst vērsties un atgriezties pie Viņa, runājot ar Viņu kā ar draugu, ar pārliecību, ka Kungs patiešām ir patiess draugs ikvienam, arī visiem tiem, kuri paši nespēj paveikt lielas lietas.
No tā visa es labāk sapratu Opus Dei iekšējo būtību: šo pārsteidzošo savienību starp absolūtu uzticību Baznīcas lielajai tradīcijai, tās ticībai - ar atbruņojošu vienkāršību - un beznosacījumu atvērtību visiem šīs pasaules izaicinājumiem - gan akadēmiskajā jomā, gan ikdienas darbā, gan ekonomikas jautājumos utt. Cilvēks, kuram ir šāda cieša saikne ar Dievu, kurš uztur nepārtrauktu sarunu ar Viņu, var uzdrīkstēties atbildēt uz šiem izaicinājumiem un vairs nebaidīties. Jo cilvēks, kas ir Dieva rokās, vienmēr nonāk Dieva rokās. Un tā pazūd bailes, un to vietā dzimst drosme atbildēt uz mūsdienu pasaules izaicinājumiem.