Opus Dei

Šis ir pirmais raksts no sērijas par aicinājuma izšķiršanu ar nosaukumu «Kaut kas liels un, lai tā būtu mīlestība», jo katrs vīrietis un sieviete tiek aicināti atklāt Dieva plānu savā dzīvē.

Mēs esam tādi kādi esam, ne vairāk un ne mazāk, tieši tas mūs dara piemērotus kalpot Kungam, kalpot Viņam Baznīcā. Šis teksts ir par Dieva aicinājumu katram.

Lai gan ciešanas un sāpes ir viena no parastākajām dzīves pieredzēm, tās mūs vienmēr pārsteidz un pastāvīgi liek ko apgūt un pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

Kungs grib, un Viņš mums to ir apliecinājis ar savas dzīves piemēru, lai mēs, kristieši, domātu par tiem, kas ir mums blakus, un kalpotu sabiedrībai. Tur slēpjas arī kristiešu prieka noslēpums.

Būt uzticīgam otram cilvēkam, mīlestībai, aicinājumam – tas ir ceļš, kas prasa gan cilvēcisku uzticību, gan paļāvību uz Dieva žēlastību.

"Lai meklēju Tavu vaigu, lai iemācos to atrast un parādīt, lai protu to saskatīt savas dzīves ierastajās lietās, lai es patiesi apliecinu, ka tas esi Tu,” saka šī raksta autors.

Karla: “Ticība man nozīmē daudz. Tā ir ne tikai vārds, bet arī manas dzīves centrs. Tā ir Dieva dāvana, kuru jāizlūdz katram… Kopā ar draudzeni tu dari visu - gan locies trakotos smieklos, gan zvani viņai trijos no rīta, jo tev ir problēma. Tu dalies visā… Attiecībās ar Dievu ir līdzīgi kā ar draudzenēm. Dievs ir tik dziļi manī iekšā, ka mana pirmā vēlme ir runāt par Viņu. Un, kad parādās iespēja, es runāju ar savām draudzenēm par Dievu. Saprotams, cienot viņu brīvību, jo nedrīkst viņas nomākt…”

Alberto: “Dzīvot ticībā man nozīmē nolikt Dieva priekšā visu, ko daru: kad kopā ar draugiem dalos ar picu, kad esmu futbola spēlētājs, kad esmu students… - ikvienu brīdi… Es visur cenšos saglabāt dzīves viengabalainību. Es vēlos kalpot saviem draugiem dažādos veidos. Protams, tas prasa piespiešanos…”

Katerina: “Ticība man ir kā piederība ģimenei. Es jūtos tā, ka Dievs un Baznīca ir manas ģimenes daļa, un man tā dod milzīgu, milzīgu drošības sajūtu… Es dzīvoju sabiedrībā, kur ir dažādas reliģijas un kultūras, un tas ir brīnišķīgi. Taču dažkārt mēdz būt grūti saglabāt savu katolisko ticību, it īpaši Anglijā. Es devos uz Pasaules Jauniešu dienām Madridē, kur bija miljoniem katoļu jauniešu. Tas bija gandrīz neticami, tomēr reāli…”

Klemants: “Es esmu kristietis un es izklaidējos… Man ticība un izklaide ir savienojamas lietas. Tātad, kā es izklaidējos? Ļoti vienkārši - kā visi. Jau gadu es nodarbojos ar boksu, kopā ar draugiem… Daži draugi man mēdz teikt: “Jā, skaidrs, tu esi katolis, tātad tu neproti izklaidēties. Tava dzīve ir jocīga, jo nekad neredzam pārmērības: tu nestaigā piedzēries un nelieto narkotikas.” Taču es izklaidēšanos uztveru atšķirīgi. Es izklaidējos tā, kā man patīk. Es izklaidējos pat daudz vairāk...”