Opus Dei

Opus Dei aicinājums ir spēlēt partitūru, spēlēt Dieva mūziku, kurai ir tik daudz variāciju, cik cilvēku.

Ir tik daudz stāstu par aicinājumu, cik cilvēku. Šajā rakstu sērijā tiek parādīti daži biežāk sastopamie pagrieziena punkti šajā ceļā – ceļā, kurā tiek iegūta pārliecība par savu paša aicinājumu.

Lai gan ciešanas un sāpes ir viena no parastākajām dzīves pieredzēm, tās mūs vienmēr pārsteidz un pastāvīgi liek ko apgūt un pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

Kungs grib, un Viņš mums to ir apliecinājis ar savas dzīves piemēru, lai mēs, kristieši, domātu par tiem, kas ir mums blakus, un kalpotu sabiedrībai. Tur slēpjas arī kristiešu prieka noslēpums.

Būt uzticīgam otram cilvēkam, mīlestībai, aicinājumam – tas ir ceļš, kas prasa gan cilvēcisku uzticību, gan paļāvību uz Dieva žēlastību.

"Lai meklēju Tavu vaigu, lai iemācos to atrast un parādīt, lai protu to saskatīt savas dzīves ierastajās lietās, lai es patiesi apliecinu, ka tas esi Tu,” saka šī raksta autors.

Dans: “Dzīvot ticībā man nozīmē, ka Dievs ir klāt… Dievs ir klāt, kad esmu mēģinājumos… Aptvert, kādām jābūt manām attiecībām ar Dievu, ir visgrūtākais, bet reizē vissvarīgākais… Nepietiek, ja esmu bijīgs un apbrīnas pilns pret Viņu. Ja tev ir personīgas attiecības ar Dievu, tad vienkārši pavadi pusstundu kopā ar Viņu kā ar labāko draugu... Bieži lūdzos, un jūtu, ka Dievs manā galvā pametīs ideju, kas ļaus man izsmieties. Saprast, ka Dievam piemīt humora izjūta, ir brīnišķīgi…”

Dāvids: “Es ticu, ka Jēzu sajūsmina, ka es braucu ar motociklu! Tā kā tas man patīk un mani izklaidē, domāju, ka tas patīk arī Viņam, protams! … Es ticu, ka dzīves veltīšana citiem un Dievam jaunībā ir augsts ideāls. Tas ir pievilcīgs mērķis, kuram sajutos aicināts, es ieraudzīju to kā īpašu žēlastību un dabiski pieņēmu, pasakot: jā, protams!”

Alesandra: “Dzīvot ticībā man nozīmē ļaut Dievam darboties manā ikdienā visa mūža garumā. Dievs mani pavada visās dienās, ir kopā ar mani universitātē, brīžos, kad esmu kopā ar ģimeni vai draugiem, vai kad esmu kopā ar puisi…”

Federiko…: “Viņas spēja sadzīvot ar līdzcilvēkiem ļauj man justies pacilātam... un tas mani pie viņas piesaista… Kopā mēs vēlējāmies slēgt saderināšanos, ļaujot ienākt mūsu attiecībās Dievam” … un Isabella: “Šajos mēnešos, ko pavadīju ar Federiko, katru dienu es domāju, kā atdot sevi simtprocentīgi. Kad runāju ar draugiem, daudzi saka: “Tev vajag pamēģināt seksu ar savu saderināto, citādāk saderināšanās ir štruntīga”. Gluži pretēji, tā ir nevis štruntīga, bet gan pilnīgāka un šķīstāka.”