Prelāta vēstule (Februāris 2009)

Šī mēneša vēstulē Prelāts mums atgādina, ka mūsu neveiksmju un ciešanu savienošana ar Kristus Krusta upuri vienmēr nes augļus.

27.11.2010

Mani dārgie bērni, lai Jēzus sargā manas meitas un manus dēlus!

Lūgšana ir un vienmēr būs galvenais ierocis, lai panāktu dievišķo dāvanu – kristiešu vienotību. Mēs esam centušies to izmantot, īpaši pēdējās nedēļās kristiešu vienotības oktāvas laikā, kas īpaši svarīgi ir šajā, Sv. Pāvilam veltītajā gadā. Opus Dei locekļi, kā ieteica Sv. Hosemarija, arī katru dienu lūdzas pro unitate apostolatus, lūdzot Dievu, lai tie, kas piesauc Jēzus vārdu un atzīst Viņu par Kungu, drīz varētu veidot vienu ganāmpulku ar vienu ganu.[1]

Tagad es gribu jums atgādināt, ka kopā ar lūgšanu visu mūsu apustulisko darbu, ietverot arī centienus veicināt kristiešu vienotību, jāpavada prieka pilnai un cildenai gandarīšanai, kas ciešāk vienos mūs ar Jēzu Kristu. Neaizmirsīsim, ka mūsu Kungs caur Krustu izpirka mūsu grēkus un pavēra ceļu, lai mēs varēt identificēt sevi ar Viņu.

Mūsu Tēvs mēdza atkārtot, ka miesas mērdēšana ir„jutekļu lūgšana”.[2] Mums ir jāmīl Krustā sistais Kristus un jādala ar Viņu mūsu mazās un lielās neveiksmes -papildus mūsu brīvprātīgajai personiskajai grēku nožēlai - esot laimīgiem par iespēju līdzdarboties, kā Sv. Pāvils māca, Mistiskās Miesas augšanā: „Tagad es priecājos savās ciešanās par jums, savā miesā papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās, par Viņa miesu, kas ir Baznīca”.[3]

Daudzviet cilvēki nesaprot ciešanu vērtību šķīstīšanā un līdzatpestīšanā, ja tās tiek pieņemtas un piedāvātas vienotībā ar Jēzu Kristu. Sv. Hosemarija pārdomas vienā no Krustaceļa stacijām ir ļoti aktuālas: „Valda tādas kā bailes no Krusta, no Kunga Krusta. Ir noticis tā, ka ir pasākts saukt par krustiem visas nepatīkamās lietas, kas dzīvē atgadās, un cilvēki neprot nest tās ar patiesu jēgu un apziņu kā Dieva bērni, stāvot pāri šai pasaulei. Viņi pat sākuši nojaukt tos krustus, kurus mūsu senči uzstādījuši ceļa malās...! Līdz ar Jēzus Ciešanām Krusts pārstāja būt par soda simbolu, lai pārvērstos par uzvaras zīmi. Krusts ir Glābēja emblēma: in quo est salus, vita et resurrectio nostra. Tur ir mūsu veselība, mūsu dzīve un augšāmcelšanās.”[4]

Es jūs aicinu vairāk iedziļināties šo vārdu nozīmē, īpaši nākošajās nedēļās, kad mēs gatavojamies svinēt 14. februāri, kas ir pateicības diena sakarā ar divu Opus Dei dibināšanas notikumu gadadienu, un arī šī mēneša pēdējā nedēļā, kad sākas Gavēņa laiks. Vienmēr, atceroties šos dibināšanas brīžus - apustulisko aktivitāšu sākšanos Darbā ar sievietēm 1930.gadā un Svētā Krusta priesteru apvienības dibināšanu 1943.gadā -, mūsu Tēvs bija pilns pateicības Dievam. Sv. Hosemarija saskatīja īpašu dievišķās apredzības zīmi faktā, ka šie divi notikumi Darba vēsturē ir saistīti ar vienu datumu, kaut dažādos gados.

No vienas puses viņš tajā saskatīja norādi uz tik būtisko vienotību starp dažādiem Dieva Tautas locekļiem, kas veido Darbu. Tajā pašā laikā Sv. Hosemarija saprata ar jaunu skaidrību, ka Krustā sistajam Kristum ir jāvada visas un katra Opus Dei biedru aktivitāte. 1931.gada augustā mūsu Kungs bija licis viņam saprast, ka Viņš vēlas, lai Dieva vīrieši un sievietes ar savu svētdarīto un svētdarošo profesionālo darbu liktu Krustu visu cilvēcisko aktivitāšu centrā. Šī Dieva vēlēšanās tika apstiprināta 1943.gada 14.februārī, kad - kā mūsu Tēvs sacīja – Mūsu Kungs gribēja kronēt viņa Darbu ar Svēto Krustu.

Dziļā teoloģiskā, garīgā un apustuliskā savstarpējā izpratne laju un priesteru starpā,

kas kopš paša sākuma raksturīga Opus Dei, saņēma juridiski atbilstošu statusu, kad pāvests Jānis Pāvils II pasludināja to par personālo prelatūru. Pateiksimies Svētajai Trīsvienībai par šīs organiskās priesteru un laju sadarbības spēku Baznīcas misijā pro mundi vita,[5] pasaules pestīšanā.

Atsaucoties uz šīm gadadienām, Sv. Hosemarija reiz teica: Es domāju, ka Opus Dei būs tikai vīriešiem. Nav tā, ka es nemīlētu sievietes. Man ir liela mīlestība pret Dieva Māti; es mīlu savu māti un visas jūsējās; es mīlu visas manas meitas, kas ir Dieva svētība viscaur pasaulei. Bet līdz 1930.gada 14.februārim man nebija doma, ka sievietes būs Opus Dei, lai gan manā sirdī bija liela vēlme izpildīt Dieva Gribu visā. Kad es beidzu celebrēt Svēto Misi tajā dienā, es jau zināju, ka mūsu Kungs gribēja sieviešu nodaļu. Vēlāk, 1943.gada 14.februārī, Viņš vēlējās kronēt savu celtni ar Krustu - Svētā Krusta priesteru apvienību.[6]

Un vēršoties īpaši pie Darba sievietēm, viņš piebilda: „Manas meitas, jums ir priesteriskā dvēsele. Es saku jums līdz ar Sv. Pēteri: vos autem genus electum, regale sacerdotium, gens sancta, populus acquisitionis(1 Pēt, 2:9). Jūs esat izredzētā cilts, ķēnišķīgā priesterība, svētā tauta.… Un bez tam - jums ir īpaša privilēģija, jo Dievs izvēlējās sievieti par Savu Māti: mūsu Svēto Māti Mariju mūžam Jaunavu, kas palika Krusta pakājē stipra un mīlestības pilna. No viņas mēs mācāmies piedalīties līdzatpestīšanā (...). Dedzīgi pielūdzot Dievu, gandarot, pateicoties Viņam, lūdzot Viņu, jūs pabeigsiet to, kas iztrūkst– kā Sv. Pāvils saka – Kristus ciešanās: et adimpleo ea quae desunt passionum Christi in carne mea pro corpore eius, quod est Ecclesia (Kol 1, 24). Un mūsu Kungs, kas, atceroties līdzību, ir dievišķais Sējējs, ņem jūs savās asiņojošajās rokās kā divas saujas kviešu; viņš saspiež jūs un izkaisa gaisā, lai jūs iesētos visā zemē. Jūs esat Dieva svētība. Jūs esat Dieva auglība. Un ar Viņa palīdzību jūs varat visu.”[7]

Priesteriskā dvēsele, kas mūsos iedvesta caur Kristību un Iestiprināšanu, piemīt visiem kristiešiem. Dievs gribēja, lai tā vienmēr būtu aktīva visos, gluži kā cilvēciskā dvēsele, kas ar savu spēku ik brīdi sūta impulsus visām ķermeņa daļām. Vienmēr turēsim dzīvu šo priesterības garu, kam ir jābūt kā mūsu sirdspukstiem - garīgam impulsam, kas ved uz vienotību ar Krustā sisto un augšāmcēlušos Jēzu. Vēlēsimies būt vienmēr pilnīgā Viņa rīcībā, kalpojot par instrumentiem dvēseļu pestīšanai. Kāds iespaids Svētajam altāra Upurim ir uz tavu dienu, tavu darbu, tavu brālību, tavu apustulātu? Vai ar katru dienu pieaug tava mīlestība uz mūsu Kunga Ciešanām? Vai jūti savā dvēselē vajadzību pēc grēku nožēlošanas?

Manas meitas un dēli, tieši šajā mēnesī mūsu Tēvs, dalot Sv. Komūniju mūķenēm Sv. Elizabetes baznīcā, ar dedzīgu mīlestību teica mūsu Kungam: „Es Tevi mīlu vairāk kā viņas”.Un viņš dzirdēja šo spēcīgo dievišķo ‘pārmetumu’: „Mīlestība ir darbi, nevis skaisti vārdi” [8]— aicinājumu neapsīkt lūgšanā un gandarīšanā, kas jau pildīja viņa dvēseli.

To pieredzi, kas bija Svētajam Pāvilam, vīram, kurš bija iemīlējies Krustā un pilns dedzīgas vēlēšanās glābt pasauli, ir jāpārņem visiem ticīgajiem. Šī Apustulim Pāvilam veltītā gada laikā pāvests Benedikts XVI to ir bieži uzsvēris. „Svētajam Pāvilam”, sacīja Pāvests kādā uzrunā, „Krusts nozīmē prioritāro pamatu cilvēces vēsturē; tas ir viņa teoloģijas centrālais punkts, jo runāt par Krustu nozīmē runāt par pestīšanu, kas kā žēlastība dota visām radībām. Kristus Krusta tēma kļuva būtisks un prioritārs elements Apustuļa sludināšanā.[9]

Sv. Pāvils, lai kur arī ietu, nekad nemitējās sludināt Krusta nepieciešamību, pat ne tādās pilsētās kā Korinta, kur valdīja izteikts hedonisms. Liksim vērā šo konkrēto piemēru, kuram mums visiem vajadzētu sekot, īpaši šajos laikos. Nebaidoties par to, ko cilvēki varētu padomāt, Sv. Pāvils sludināja:„Jo tiem, kas iet pazušanā, mācība par Krustu ir neprātība, bet tiem, kas tiek pestīti, tas ir, mums tā ir Dieva spēks (...). Dievam labpatika ar neprātīgu sludināšanu pestīt tos, kas tic. Jo arī jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību, bet mēs sludinām Kristu, Krustā sisto, kas jūdiem ir apgrēcība, bet grieķiem neprātība”.[10]

Šodien tāpat kā vienmēr ir neatliekama vajadzība, lai cilvēki šīs patiesības dzirdētu izteiktas skaidros vārdos, kas tajā pašā laikā ir optimisma, iedrošinājuma un cerības pilni. „Apustulis grib atgādināt ne tikai korintiešiem vai galatiešiem, bet arī mums visiem, ka Augšāmceltais vienmēr ir Tas pats, kurš bija Krustā sists. Krusta "piedauzības akmens" un "neprāts" ir tajā apstāklī, ka tieši tur, kur šķiet nav nekā cita kā neveiksme, sāpes un sakāve, tur sava spēka pilnībā ir Dieva neierobežotā mīlestība. Krusts ir mīlestības izpausme, un mīlestība ir īsts spēks, kas atklājas tieši šajā šķietamajā vājumā”.[11]

Mīlestība uz Kristu ir pamatā Saula pārdabiskajam spēkam, ar kuru viņš kristīgo vēsti nesa visai pasaulei. „Daudzi Pāvilu attēlo kā strīdīgu cilvēku, kas labi prata likt lietā savu vārdu zobenu. Patiesi - Apustuļa ceļojumos netrūka disputu. Viņš nemeklēja virspusēju harmoniju(...). Patiesība viņam bija pārāk svarīga, lai upurētu to ārēju panākumu dēļ. Viņam Patiesība, ko viņš piedzīvoja, sastopoties ar Augšāmcēlušos, bija cīņu, vajāšanu un ciešanu vērta. Bet visdziļāk viņu motivēja fakts būt Jēzus Kristus mīlētam un alkas darīt zināmu šo mīlestību citiem. Svētais Pāvils bija cilvēks, kas bija spējīgs mīlēt, un, tikai pamatojoties uz to kā centrālo punktu, ir iespējams izskaidrot visu, ko viņš darīja un cieta. Viņa sludināšanas pamatkoncepcijas var saprast tikai balstoties uz šo pamatu.[12]

Šajās rindās meistarīgi ir aprakstīts tas priesteriskās, apustuliskās dvēseles virzītājspēks, ko mums visiem mūsos jāveicina. Tie ir kā Apustuļa vārdu atbalss: caritas Christi urget nos,[13] Kristus mīlestība mūs skubina. Un vēl šajos vārdos: „Jo kad es sludinu evaņģēliju, tas nav man par godu, bet tas man nepieciešami jādara. Bēdas man, ja es evaņģēliju nesludinātu!”[14] Dedzīgā vēlēšanās uzticīgi sekot Kristus baušļiem - tiem pašiem, ko saņēmuši visi kristieši - skubināja Pāvilu nenogurstoši būt ceļā un sludināt par Jēzu, neievērojot grūtības un upurus, kurus prasīja viņa misijas izpildīšana.

Tā pati vēlēšanās skubināja pirmos kristiešus. „Viņi visi”, atgādināja Sv. Hosemarija smagas reliģiskās vajāšanas brīdī, „devās ceļā, lai ar savu skaidrību attīrītu drūmos un netīros pagānu pasaules ūdeņus (...). Romiešu sabiedrība pārsteigta redz, kā jauni vīri, stipri miesā un dvēselē, kļūst jaunās ticības apustuļi. Viņi nav nošķīruši sevi no pasaules, ne arī atšķiras no citiem kādā citā veidā kā tikai ar vibrējošo gaismu, kas deg viņu sirdīs. Romiešu sabiedrība līdztekus sāk redzēt, ka jaunavas no patriciešu un plebeju ģimenēm izvēlas kronēt savu nevainību ar gandarīšanu. Pamazām tā sāk pamanīt nepārtraukta un neatlaidīga apustulāta iedarbību, kas pārbagāts ar cildenumu un uzupurēšanos. Svētku kņadā, amfiteātros un izlaidīgās dzīrēs ar katru reizi Kristus balss ieskanas aizvien dzirdamāk”.[15]

Jā, manas meitas un dēli: tikai Jēzū Kristū mēs atrodam pamatu mūsu kalpošanai cilvēkiem, par kuru mēs vēlamies, lai tā kļūtu aizvien intensīvāka un dedzīgāka. Ja mēs tāpat kā Sv. Pāvils iemīlējamies Viņā „neprātīgi”, tad nekādi šķēršļi vai grūtības, ne ārējas, ne iekšējas nevar kavēt mūsu apustulātu. Pārdomāsim citus Sv. Hosemarija vārdus: No kurienes Sv. Pāvils smeļ šo spēku? Omnia possum in eo qui me confortat! (Fil 4,13). Es varu visu, jo vienīgi Dievs dod šo ticību, šo cerību, šo mīlestību. Man ir ļoti grūti ticēt pārdabiskai apustulāta efektivitātei, ja tas nav balstīts dzīvē, kas ir pastāvīgās attiecībās ar mūsu Kungu, un ja šīs attiecības nav šīs dzīves centrā. Jā, tieši tur – mūsu darbā, mūsu mājās vai uz ielas ar visām mazām vai lielām problēmām, kas rodas katru dienu. Tieši tur nevis kur citur, bet ar sirdi pie Dieva. Tad cilvēki mūsu vārdos, mūsu rīcībā, un pat mūsu trūkumos sajutīs bonus odor Christi(2 Kor2, 15), Kristus labo smaržu , kas citiem noteikti ļaus pamanīt: „Lūk, kristietis.”[16]

Arī šī mēneša 19.datums ir īpaša diena, kurā mūsu mīļotais Don Álvaro svinēja sava Svētā dienu. Sekosim šī Dieva kalpa piemēram, kura sirdī tik dziļi bija iesakņojusies dedzība glābt dvēseles. Lūgsimies, lai iter viņa kanonizācijas process virzītos ātri uz priekšu. Nekādā veidā negribēdami aizsteigties priekšā Baznīcas spriedumam, mēs esam pārliecināti, ka viņa tikumu varonības atzīšana būs pamudinājums daudziem cilvēkiem nolemt „pārvērst ikkatru savas dzīves mirkli un situāciju izdevībā mīlēt un kalpot Jēzum Kristum un Viņa valstībai”.[17]

21. februārī man būs prieks piešķirt diakonātu diviem asociētiem jūsu brāļiem. Es dzīvi atceros Sv. Hosemarija kvēlo vēlēšanos uzticēt šo kalpojumu saviem dēliem - asociētiem. Viņš pats nepiedzīvoja to, ka tas kļuva par realitāti, bet viņa lūgšanas un gandarīšana sasniedza Debesis, un jūs varat būt droši, ka jūs esat – mēs visi esam – viņa lūgšanu, kurās viņš turpina par mums lūgt debesīs, un tās augstsirdīgās un prieka pilnās gandarīšanas, ko viņš praktizēja savas dzīves laikā, auglis.

Vakar Svētais Tēvs Benedikts XVI pieņēma mani privātā vizītē. Nevaru nepievienot vēstulei šīs rindas, lai iedrošinātu jūs būt vēl pateicīgākiem par viņa lielo mīlestību un interesi, un viņa tēvišķo svētību visiem Prelatūras cilvēkiem un apustuliskajiem darbiem. Lūgsimies daudz par viņu, viņa darbu un nodomiem.

Ar visu manu mīlestību jūs svētot,

Jūsu Tēvs,

+ Havjērs

Romā, 2009. gada 1. februārī.

1. Sal. Jņ 10, 16.

2. Sv. Hosemarija, Kad Kristus iet garām, Nr. 9.

3. Kol 1, 24.

4. Sv. Hosemarija, Krustaceļš, Otrā stacija, 5.punkts.

5. Jņ 6, 52.

6. Sv. Hosemarija, Sprediķu piezīmes, 11-VII-1974.

7. Turpat.

8. Sal. Sv. Hosemarija, Ceļš, Nr. 933.