Kamēr lūdzos Fatimā kopā ar Jums visiem, es mūsu Debesu Mātes priekšā apcerēju dažus no mūsu pasaules kompleksajiem un aizraujošajiem izaicinājumiem. Ko gaida mūsu Kungs no mums kristiešiem šodien? Lai mēs ietu pretim cilvēku uztraukumiem un vajadzībām, lai sniegtu visiem Evaņģēliju visā tā sākotnējā skaidrībā un vienlaikus spožajā novitātē. Divas zvejas ainas Tiberiādes ezerā, kurās var saredzēt kristiešu navigāciju cauri vēstures jūrai, nosaka ietvaru, kurā šis uzdevums tiek īstenots: Skolotāja enerģiskais aicinājums būt drošsirdīgiem –“dodies dziļumā!” (Lk 5, 4) – un mīlētā mācekļa sauciens “Tas ir Kungs!” (Jņ, 21, 7), kas atspoguļo šādu uzmanīgu un smalkjūtīgu uzticību, kas paver iespēju atpazīt Jēzu.

Doties dziļumā pasaules jūrā nenozīmē pielāgot ticības saturu vai garu katra brīža apstākļiem, jo Evaņģēlijs jau satur sevī spēju apgaismot katru situāciju. Runa ir drīzāk par aicinājumu censties saprast, kā labāk un intensīvāk līdzdarboties milzīgajā uzdevumā – ielikt Kristu visu aktivitāšu virsotnē, katram izmantojot savus garīgos un intelektuālos resursus, savu profesionālo kompetenci vai savu dzīves pieredzi, tai skaitā savus ierobežojumus un trūkumus. Lai to panāktu, ir nepieciešams dziļi pazīt laikmetu, kurā mēs dzīvojam, dinamiskos spēkus, kas to caurstrāvo, potenciālu, kas to raksturo, kā arī ierobežojumus un reizēm nopietnās netaisnības, kas to izkropļo. Bet pāri visam vajadzīga mūsu personīgā vienotība ar Jēzu lūgšanā un sakramentos. Tādā veidā mēs spēsim atvērties Svētā Gara darbībai, lai pieklauvētu ar mīlestību pie mūsu laikabiedru sirdīm.

Enksomilā, 2017.g. 7. jūlijā