Visu Svēto diena ir diskrētā, vienkāršā svētuma svētki. Svētuma bez cilvēciska spožuma, kas, šķiet, neatstāj pēdas vēsturē, bet kas tomēr spīd Dieva priekšā un sēj pasaulē Mīlestības sēklas, no kurām neviena nepazudīs. Domājot par tik daudziem vīriešiem un sievietēm, kas jau gājuši šo ceļu un tagad bauda Dievu, atcerējos Sv. Hosemarijas lūgšanas vārdus: “Es brīnos bieži, katru dienu: kas notiks, kad viss Dieva skaistums, labestība, bezgalīgais brīnums tiks ieliets šajā nabaga māla traukā, kas es esmu, kas mēs visi esam? [..] Un tad es labi saprotu šos Apustuļa vārdus: ‘ne acs nav redzējusi, ne auss dzirdējusi ...’ (1 Kor 2,9). Tas ir vērts, mani bērni, tas ir vērts.”

Mēs esam nabaga māla trauki: trausli, viegli plīstoši. Bet Dievs mūs radīja, lai mūs piepildītu ar Savu paša laimi, mūžīgi. Un jau tagad uz zemes Viņš dod mums Savu prieku, lai mēs to nodotu tālāk visiem. Jā, ir iespējams būt laimīgam neskaidrību, problēmu un rūpju vidū. Māte Terēze no Kalkutas teica: “Patiesa mīlestība mūsos izraisa sāpes, tā mūs sāpina un tajā pašā laikā dod mums prieku”. Pavadīsim arī ar mūsu dzīvi un mūsu lūgšanu mūsu mirušos brāļus un māsas, kuri, kaut arī cieš tāpēc, ka viņu “māla trauks” vēl nav gatavs saņemt visu šo Dieva skaistumu, ir tomēr priecīgi, zinot, ka Viņš gaida viņus Debesīs.

Romā, 2017. gada 1. novembrī